KOPSAVILKUMS
Pētījuma rezultātā autors izvirza aizstāvēšanai šādas tēzes:
1. Noziedzīga nodarījuma recidīva izpratne Latvijas krimināltiesībās visspožāk sāka izpausties jau no Krievijas impērija laikiem, līdz ar vietējā teritorijā piemērojamajiem pieņemtajiem krimināltiesību likumdošanas aktiem, īpaši izceļot 1903.gada Sodu likumu, kurā tika īpaši izdalīti noziedzīga nodarījuma atkārtotas izdarīšanas sevišķi gadījumi.
2. Latvijas pirmskara brīvvalsts laikā 1933.gada 24.aprīlī pieņemtajā Sodu likumā regulējums attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kuri izdarīti atkārtoti, īpaši nebija mainījies, taču, Sodu likuma komentāros tiesību zinātnieki sāka iedalīt noziedzīga nodarījuma recidīvu plašākā un šaurākā nozīmē.
3. Noziedzīga nodarījuma recidīvs jau izsenis tika uzskatīts par atbildību pastiprinošu apstākli, iekļaujot šādas normas atsevišķos likumu pantos, taču īpaši neizceļot vārdu “recidīvs”, visbiežāk tika regulēts noziedzīgu nodarījumu daudzējādības veids – kopība, kuru ir būtiski nošķirt no recidīva un nošķiršanas būtiskais elements ir iepriekšēja sodāmība.
4. Lielu ietekmi uz noziedzīgu nodarījumu recidīva institūta attīstību Latvijas krimināltiesībās veica Padomju tiesību izpratne. 1961.gada 1.aprīlī pieņemtajā Latvijas PSR kriminālkodeksa 24.pantā tika ieviesta norma, kura paredzēja “sevišķi bīstama recidīvista” institūtu, normā paredzot pantus, par kuru paredzēto noziedzīgo nodarījumu – sabiedrībai bīstamu izdarīšanu, persona par tādu tika atzīta. Tāds pats institūts pastāvēja arī Latvijas kriminālkodeksā, kuru nomainīja 1998.gada 17.jūnijā pieņemtais Krimināllikums.
5. Noziedzīgā nodarījuma recidīvs iedalās vispārīgajā, speciālajā, vienkāršajā, vairākkārtējā, penitenciārajā un kriminoloģiskajā, taču pēdējie divi neietekmē ne noziedzīgā nodarījuma kvalifikāciju, ne soda noteikšanu.
…
