Cik daudzveidīga un brīnišķīga ir daba! Tik daudz ko cilvēks vēl nezin par to, tik daudz maldīgu uzskatu valda! Ar katru atklājumu mēs pietuvojamies atbildei kas, kā, kad, kur un kāpēc veidojās. Ar katru atklājumu mēs vairāk izprotam dabu, tajā notiekošās norises, augus vairs neuzskatot par vienkāršiem, zaļiem krāšņuma elementiem. Mēs sākam izprast to lielo nozīmi mūsu attīstībā un pastāvēšanā. Cilvēks ir daļa no dabas. Tāds pats iemītnieks uz zemes kā jebkurš cits dzīvs organisms.
Īpašu apstākļu dēļ cilvēks attīstījās ātrāk par citām būtnēm un aizmirsa savu vietu dabā. Okupēja zemi kā savu īpašumu, smēla no tās krājumiem, posta dabu un viens otru. Cilvēks ēd visu, bet cilvēku neviens. Un tā cilvēks, visgudrākais no visām būtnēm, zāģē zaru uz kura pats sēž. Šķiet, ka cilvēkam liekas pasaule kā nebeidzams resursu krāteris. Tikai pēdējos gados tautas nonākušas pie secinājuma, ka kaut kas ir jādara. Jā, bet stipri tālāk par vārdiem mēs netiekam! Ar labo roku cilvēks tīra un stāda, pēta un mēģina glābt, bet ar kreiso posta, piesārņo un izsaimnieko.
Masveidā tiek izcirsti mūžameži pie Amazones upes, lai arī šie meži skaitās pasaules plaušas. Kā cilvēks dzīvos, ja tik nesaudzīgi ņem no dabas, bet neko nedod pretim? Cilvēkam jāiemācās mazāk ņemt, bet vairāk dot. Jāiemācās ar savām rokām taisīt, neņemot no citiem. Arī Latvijā tiek lielā ātrumā izcirsti koki. Cilvēki domā tikai par ātru peļņu nevis par nākotni. Šobrīd cilvēks tikai sāk apjaust, ko savā īsajā pastāvēšanas laika ir izdarījis. Ja tu ņem, jāmāk arī atlikt atpakaļ.
Mūsdienu cilvēkam Sahāras tuksnesis, šķiet, jau aizvēsturē pastāvoša neauglīga vieta. Un tomēr, kādreiz tas bija auglīgs, tur dzīvoja ciltis, audzēja mājlopus. Tuksneša vidū, kalnos tika atrastas freskas, tajās tika attēloti šīs civilizācijas paražas, mājas, iedzīvotāji, lopi, kurus viņi ganīja, mednieki, kā arī dzīvnieki, kas tur vairs nav sastopami, piemēram, žirafes, ziloņi,krokodili.…
