Līdz pat 1980. gadiem organizāciju uzskatīja par racionālu līdzekli, kā koordinēt un kontrolēt kādu noteiktu ļaužu grupu. Tomēr organizācija nav tikai kabineti un apspriežu telpas, direktori un padotie, kurus kontrolē un vada kādu konkrētu mērķu sasniegšanai. Organizācija ir kaut kas vairāk. Organizācijām tāpat kā cilvēkiem piemīt sava neatkārtojamā individualitāte.
Kopumā autore uzskata, ka organizācijas kultūra būs funkcionāla tad, ja tā pozitīvi ietekmēs mērķu sasniegšanu, bet nefunkcionāla, ja tā traucēs efektīvu organizācijas darbu. Tādējādi organizācijas vadības uzdevums ir nostiprināt pastāvošo stipro kultūru vai pārveidot vājo.
Pēdējo divdesmit gadu laikā pasaulē pieaug interese par organizāciju kultūras jautājumiem. Tas ir saistīts ar organizācijas kultūras ietekmi uz organizācijas panākumiem un tās efektivitāti. Organizācijas kultūra ir diezgan stabila un grūti maināma parādība.
80.gadu sākumā tika organizēti speciālie pētījumi, kuru rezultāti parādīja, ka tās kompānijas, kuras ir īpaši veiksmīgas, atšķiras no pārējiem ar augsto kultūras līmeni, kurš veidojas pārdomāto pūļu rezultātā, kas ir virzītas uz organizācijas gara attīstību.
Diemžēl Latvijā organizāciju kultūras izpēte ir diezgan vāji attīstīta. Par to liecina arī visai nabadzīgais literatūras apjoms par šo jautājumu.
Apkopojot vairāku autoru definīcijas un izteikumus, var secināt, ka organizāciju kultūras jēdziens ir grūti definējams, taču jebkurš strādājošs cilvēks sāk izprast tās nozīmi, kad to ilustrē ar dažiem piemēriem.
Šajā darbā autore ir apskatījusi vairāku zinātnieku skatījums uz organizācijas kultūru, to veidojošiem faktoriem. Darbā aprakstīta SIA “X” kultūra pēc amerikāņu zinātnieku K.Kamerūna un R. Kvina (Cameron, Kim S. & Quinn, Robert E) organizāciju kultūras tipiem. …
