Latvijas vēsture 20. gadsimtā ir neparasti mainīga, iepriekšējo attīstības gaitu noliedzoša un pārtraucošiem lūzumiem caurstrāvota, daudziem sasniegumiem un traģiskiem pārbaudījumiem bagāta. Latviešu tautai 20. gadsimts vispirms bija cīņa par izdzīvošanu, kas savijās ar mēģinājumiem saglabāt latviešu nāciju kā kopību un nosargāt savu kultūru, apgalvo vēsturniece D. Bleiere.1
Padomju dzīvesveids, pieredze, normas un vērtības ir kļuvušas par nesenu, tomēr jau pagātni, no kuras mūs šķir tikai nedaudz vairāk par desmitgadi. Lai gan laika distance nav liela, tomēr tā ļauj jau samērā bezkaislīgi vērtēt tālaika norises. Turklāt to analīze sekmē mūsdienu sabiedrības, kas veidojas, agrākajai padomju sabiedrībai izejot visai sarežģītu transformācijas procesu, daudzu dimensiju labāku izpratni, raksta vēsturniece V. Zelče.2
Tieši ikdienā sastopas dažāda ilguma vēstures laiki, norāda Ā. Kleckins – visilgstošākais ar visacumirklīgāko un acumirklīgajā izpaužas ilgstošais, varētu pat teikt – mūžīgais. Jo apstākļi mainās nepārtraukti, bet indivīdu reakcijas izpausmes formas un pats galvenais – eksistenciālās problēmas, ar kurām viņam jātiek galā, paliek vienas un tās pašas. Taču vienas un tās pašas reakciju izpausmes dažādos laikos izraisa pavisam atšķirīgi apstākļi, tādejādi apliecinot laika gaitu un tā ritumā notiekošo procesu esamību un raksturu. Katra cilvēka svarīgākā atziņa: dzīve nepārtraukti un nepielūdzami virzās uz priekšu, neko reiz notikušu nevar padarīt par nebijušu, nevar atcelt un sākt no gala, un, kaut nākotne vienmēr ir miglā tīta, gala punkts ir skaidri zināms un neizbēgams. Cilvēks neizvēlas, vai un kad piedzimt, vairumā gadījumu neizvēlas arī – vai un kad mirt. Izvēlēties viņš var vienīgi – kā dzīvot.3
Vēsturniece D. Bleiere apgalvo, ka Latvijas vēsturē 20. gadsimts ieņem īpašu vietu, jo tā laikā tika sasniegts neapšaubāms progress sabiedrības attīstībā, norisinājās milzīgas pārvērtības dažādās jomās un vairākas reizes mainījās latviešu tautas eksistences politiskie nosacījumi.4
50. gados pēc Staļina nāves padomju žurnālistika sāka zaudēt monolītumu. Hruščova „atkušņa” laikā salīdzinoši liberāli noskaņotie mediji centās piedāvāt oficiāli kultivētajam sociāli aktīvās padomju sievietes tēlam divus pretējus tipāžus. Pirmais no tiem bija sieviete, kura ir vienaldzīga pret sabiedrisko darbību un kuras interešu centrā ir tērpi, kosmētika, vīrieši, šis tēls līdzinājās meitenēm no rietumu žurnālu vākiem, kas tikko bija kļuvuši cik necik pieejami padomju radošajai inteliģencei. Otrs jaunais padomju sievietes tipāžs – patriarhālā zemniece, kuras dzīve rit saskaņā ar dabas, nevis sabiedrības likumiem un kura glabā tautas senās tradīcijas un ieražas. Tomēr šie jaunie sieviešu stereotipi, tāpat kā oficiālais tēls, bija tāli no tālaika sieviešu reālās dzīves un stāvokļa.…
