Paražu tiesību institūti pēc folkloras materiāliem

Tautas poētiskā daiļrade ir katras tautas vecākais garīgās un materiālās kultūras attīstības gaitas atspulgs. No tālās senatnes tās uzkrājumi ataino sava laika tautas zināšanas, ētiskos un estētiskos uzskatus, dzīves vēsturiskās attīstības gaitā izraisītos pārdzīvojumus, cerības, ilgas un paražas.
Latviešu folklorā tautasdziesmas blakus pasakām un teikām ir viens no nozīmīgākajiem vēstītājas folkloras žanriem. Tās sakrājušas bagātu tautas dzīves veida savdabīgo ieražu, ticējumu un uzskatu, tautas likteņu atainojumu. Tautasdziesmas slēpj sevī daudzu paaudžu iepludināto informāciju.
Mūsdienu dzīves ritmā un brīžam lielajā steigā, bieži vien neiedomājamies, kāda nozīme agrāk tautas dzīvē bija paražām, jo tagad tām galvenokārt ir simboliska nozīme. Viens no veidiem, kā izzināt paražu nozīmi tautas agrīnajā dzīvē, ir folklora. Kaut gan tautasdziesmas un sakāmvārdi ir visvairāk izmantotais paražu tiesību avots, tomēr, lai gūtu pilnīgāku priekšstatu, tās jāsalīdzina ar citiem tā laika rakstiskiem vai arheoloģiskajiem materiāliem.
Paražu tiesību raksturīgākās iezīmes – vispārējās iezīmes, tās noteica valstiskās sankcionēšanas līmenis, kas nepieciešams paražu tiesību, kā uzvedības noteikumu sistēmas veidošanai. Paražu tiesības rodas tad, kad sabiedrība ar valsts aparāta palīdzību panāk, ka paražu ievērošana ir obligāta visiem sabiedrības locekļiem. Tiesiskā apziņa, tā ir doma par tiesību dievišķīgo dabu. Cilvēks nespēj saviem spēkiem un ar savu gudrību vien nodibināt un aizsargāt tiesisko iekārtu, jo tiesību pirmavots ir Dievs, viņa griba ir augstāka par ļaužu un kungu varu.…