Jebkurš cilvēks ir iesaistīts saimnieciskajā jeb ekonomiskajā apritē - cilvēks visu savu dzīvi ir vai nu patērētājs vai ražotājs. Pat miegā cilvēks saņem un patērē ekonomiskos resursus un izmanto pakalpojumus. Cilvēka loma mainās tad, kad viņš nonāk savā darba vietā un kļūst ražotājs.
Mūsu ikdiena sastāv no saimniecisku (ekonomisku) lielumu pieņemšanas un ekonomisku norišu ķēdes. Šo norišu summa vienas valsts ietvaros tiek saukta par valsts tautsaimniecību jeb ekonomiku.
Ikdienā domāt par saimnieciskā norisēm valstī nozīmē vienlaicīgi domāt arī par pašu eksistenci un izdzīvošanu un otrādi. Tā reizē ir valstiska un personīga lieta.
Katru dienu mēs slēdzam pirkšanas-pārdošanas līgumus, iepērkoties veikalā, pa telefonu vai internetā; maksājam par komunālajiem pakalpojumiem, elektrību, telefonu, dodamies ceļojumā vai ņemam kredītu bankā. Vai mēs apzināmies, ka katra no šīm darbībām ir civiltiesisks darījums, kurā piedalās preču vai pakalpojuma sniedzējs un preču vai pakalpojuma saņēmējs? Vizdrīzāk - nē. Noslēgtā darījuma sekas ir atbildība par līguma pienācīgu izpildi.
Bieži vien mēs ar izpildi esam apmierināti, tomēr gadās arī nepatīkami pārsteigumi, piemēram, nopērkot zābakus, pēc pirmajiem soļiem tiem nokrīt zole, vai runājot pa telefonu, mēs patīkamas balss vietā dzirdam tikai trokšņus. Ko šādās situācijās darīt? Kā rīkoties? Vai kāds var aizstāvēt mūsu tiesības slēdzot pirkuma līgumu? Vai patērētājam būtu jāsamierinās ar nekvalitatīvu preci vai pakalpojumu?
Pat labi attīstītas tirgus ekonomikas apstākļos ir nepieciešami pasākumi patērētāju aizsardzībai, jo patērētajam ir jāzina, vai netiek lietoti negodīgi un maldinoši tirdzniecības paņēmieni. …
