Pedagoģiskie uzskati apgaismības periodā

4.3. J. G. Herdera (1744- 1803) pedagoģiskie uzskati
Johans Gotfrīds Herders (skat. 5. pielik.) ir viens no ievērojamākajiem XVIII gs. vācu apgaismotājiem, humānists, demokrāts, „Vētras un dziņu ” kustības aizsācējs un tās ideologs.
Viņš dzimis nelielā Austrumprūsijas pilsētiņā Morungenā trūcīga skolotāja ģimenē. 18 gadu vecumā iestājies Kēnigsbergas universitātes teoloģijas fakultātē.
1764. gadā Herders dodas uz Rīgu, kur strādā par Domskolas rektora palīgu. Šajā laikā viņš apceļo Vidzemi. Vienkāršās tautas smagais darbs un beztiesiskais stāvoklis izraisa viņā dziļu līdzjūtību, bet tautas dzīves vērojumi rosina interesi par tās tradīcijām, ticējumiem, dziesmām.14
Uzsākot darbu Rīgas Domskolā, J. G. Herders balstās uz jau iepazīto vācu un franču pedagoģisko literatūru. Jaunus impulsus viņam dod Ž. Ž. Ruso brīvās un dabiskās audzināšanas idejas. 1762. gadā izdotais Ž. Ž. Ruso darbs „Emīls jeb Par audzināšanu” kļūst par galveno orientieri sarežģīto izglītības un personības attīstības problēmu radošai risināšanai.
Īpaši tuvas Herderam ir Ž. Ž. Ruso „Emīlā” paustās dabatbilsmes un brīvās audzināšanas idejas, individualitātes veidošana un audzēkņu spēju attīstība, kā arī patstāvīgas domāšanas izkopšana un izziņas aktivitātes rosināšanas iespējas mācībās.
J. G. Herders uzskata, ka izglītība nav sastingusi un nemainīga. Tā līdzīgi citām dabas un sabiedrības parādībām, mainās, attīstās un pilnveidojas.
Lielu nozīmi apgaismotājs piešķir skolas darba estetizācijai, uzsverot, ka vienīgi tur, kur daile apvienojas ar gudrību, skolotājs var sasniegt iecerēto mērķi- humanitāti.
Herders, iepazīstot latviešu tautas dzīvi, tās tradīcijas, ir pirmais, kas izprot latviešu tautasdziesmu kultūrvēsturisko nozīmi un to vērtību tautas dzīvē, cilvēces likteņgaitu izpratnē un personības attīstībā.15
…