Kontentanalīze, kā arī vēsturiski salīdzinošie pētījumi un statistikas datu analīze pieskaitāma tā sauktajām "neuzbāzīgajām" metodēm, kuru priekšrocība ir saistāma ar pētniecisku tehniku, kas neiejaucas un ir nereaktīva attiecībā uz pētāmo objektu. Tādējādi tiek samazinātas kļūdas, kas var rasties, ja pētāmais fenomens, piemēram, uzvedības subjekts apzinās zinātniskās novērošanas faktu, reaģē uz sev piešķirto lomu vai to ietekmē eksperimenta veicējs vai intervētājs. Vēbers definējis kontentanalīzi kā pētniecības metodi, kas izmanto procedūru kopumu, lai izdarītu drošus slēdzienus (spriedumus) par tekstu. Šie spriedumi var būt par ziņas sūtītājiem, pašu ziņu vai tās auditoriju. Šajā kontekstā tās pielietojums traktēts plaši: atklāt indivīda, grupas, institūcijas vai sabiedrības uzmanības fokusu; noteikt personu vai grupu psiholoģisko stāvokli; salīdzināt medijus vai komunikācijas “līmeņus”; salīdzināt komunikācijas saturu ar realitāti; aprakstīt attieksmes vai uzvedības reakciju uz komunikāciju; kodēt aptauju atklātos jautājumus.
Veikt satura analīzi nozīmē sistemātiski konstatēt, ko par kādu noteiktu objektu ziņo masu saziņas līdzekļi. Piemēram, laikrakstu satura analīze ļauj vērtēt, kādas ziņas ir publicētas konkrētajā laikrakstā, taču ar šo metodi nav iespējams apzināt lasītāju kopas sastāvu vai tā publicēto paziņojumu ietekmi uz auditoriju. Tas ir tādēļ, ka šādā veidā tiek sniegtas ziņas tikai par to, kas tiek iespiests vai pārraidīts, nevis par to, kas ir izlasīts vai dzirdēts.
Kontentanalīzi vai satura analīzi izmanto psihiatrijā, psiholoģijā, vēsturē, antropoloģijā, izglītībā, filoloģijā un lingvistikā, taču tās vēsturiskā izcelsme saistāma ar pielietojumu žurnālistikā un masu komunikācijā.…
