NOBEIGUMS
Izskatot un analizējot šī darba ietvaros risinātos jautājumus, izvērtējot pierādījumu jēdzienu izpratni, to nozīmi argumentācijā, kā arī apskatot pierādījumu klasifikāciju un analizējot pierādījumu īpašības, var atzīmēt sekojošus secinājumus:
Pierādīšanas priekšmeta jēdziena izpratne tiek definēta kā apstākļu jeb faktu, kas tiek pierādīti kriminālprocesa gaitā, kopums.
Pierādīšanas priekšmets ir noteikts, iekļaujot tajā pierādāmo apstākļu kopumu, gan saistītos un palīgfaktus.
Svarīgi un nepieciešami ir noteikt pierādīšanas priekšmeta robežas, lai pats pierādīšanas process būtu procesuāli ekonomisks un vienlaikus pierādīšanas priekšmeta robežas būtu pietiekamas, noskaidrojot objektīvo patiesību kriminālprocesā atkarībā no konkrētas lietas specifikas un konkrētajiem apstākļiem.
Saistītos faktus kā netiešos pierādījumus nebūtu pareizi vērtēt kā mazāk svarīgus salīdzinot ar tiešajiem pierādījumiem, jo saistītie faktis satopami biežāk un, pareizi tos novērtējot, saistītajiem faktiem to kopsakarībā ir liela nozīme patiesības noskaidrošanā kriminālprocesā.
Ar palīgfaktiem tiek pamatota kāda cita pierādījuma ticamība vai neticamība, kā arī iespējamība vai neiespējamība to izmantot pierādīšanā.
Pierādīšanas standarts (standart of proof) attiecas uz to līmeni vai pakāpi, kādā jātiek īstenotai pierādīšanas nastai. Tas pārliecības vai iespējamības līmenis, ko pierādījumiem jārada fakta izlēmēju prāta; tas ir standarts, kādā fakta izlēmējiem ar pierādījumu starpniecību jātiek pārliecinātiem no tās strīdus puses, uz kuru gulstas pierādīšanas nasta. Autors uzskata, ka, pastāvot tendencei virzīt procesa virzītāja darbības samērā augsta pierādīšanas standarta sasniegšanas (noskaidrošanas un pamatošanas) virzienā, būtu nepieciešams kriminālprocesa teorijā pievērst uzmanību arī pierādīšanas standarta pietiekamības robežu noteikšanai, detalizētākai un uzskatāmākai jēdziena ”saprātīgas šaubas” skaidrošanai.
…
