Mūsdienu zinātnes un tehnikas attīstība ir pilnīgi izmainījusi dabas sabiedrības savstarpējās attiecības. Daba tiek izmantota daudz intensīvāk nekā jebkad agrāk. Cilvēka ietekme uz dabu sasniegusi jau globālus apmērus.
Cilvēka saimnieciskās darbības rezultātā apkārtējā vidē ir notikušas dzīvajiem organismiem nelabvēlīgas izmaiņas. Fizikālie un ķīmiskie faktori, kādi ilgstošā vēsturiskā periodā noteikuši dzīvo organismu attīstību, ir tik stipri pārveidoti, ka dažkārt vairs nenodrošina dzīvības pastāvēšanu. No vides piesārņojuma cieš pilnīgi visi dzīvie organismi, un viens no jutīgākajiem ir pats cilvēks. Cilvēku radītais piesārņojums apdraud gan tieši, gan netieši. Piesārņojuma ietekmē samazinās lauksaimniecības produkcijas daudzums un kvalitāte, pasliktinās dzeramā ūdens un citu bioloģiska rakstura produktu īpašības. Tas savukārt ietekmē cilvēka veselību, darba spējas, fizisko un garīgo aktivitāti. Piesārņojums ierobežo arī atpūtas iespējas, jo cilvēki labi jūtas tikai tīrā, nepiegružotā dabā.
Par zināmu apkārtējās vides piesārņojumu var runāt arī dabiskajos apstākļos, kas radies bez cilvēka iejaukšanās. Vulkāniskās darbības rezultātā atmosfērā nonāk putekļi, sēra un slāpekļa savienojumi, augu un dzīvnieku atliekām, ūdenstilpēs samazinās skābekļa daudzums utt. Taču šis ir vietējā rakstura piesārņojums un bioloģisko procesu norisi kopumā ietekmēt nespēj. Samērā ilgstoši vietējs raksturs bija arī cilvēka ietekmei uz dabu. Viss, kas palika pāri – notekūdeņi, pārtikas un sadzīves atkritumi - , viegli noārdījās līdz neorganiskajiem savienojumiem, un radušās vielas iekļāvās bioloģiskajā apritē. Lielākais ļaunums, kas radās šāda piesārņojuma ietekmē, bija slimību izraisītāju savairošanās (mikrobioloģiskais savienojums). Laiku pa laikam atkārtojās ļoti smagas infekcijas slimību epidēmijas – mēris, holēra, melnās bakas, kas iznīcināja milzīgi daudz cilvēku (1.tab.). Slimības savukārt izraisīja vispārēju badu, kas vēl papildus prasīja cilvēku upurus, tāpat arī dažviet bads izraisīja epidēmiju rašanos.
Attīstoties rūpniecībai – apmēram sākot ar 19. gs. - , ievērojami palielinājās piesārņojuma apjoms. Mainījās arī tā kvalitāte. Dažādu tehnoloģisku procesu rezultātā biosfērā lielā daudzumā nonāca vielas, kuras bioloģiskā ceļā nespēja noārdīties. Keramika, stikls, nerūsošie metāli, vēlāk arī plastmasas un dažādas ķīmiskās šķiedras apgrūtināja atkritumu savākšanu un likvidēšanu. Ķīmiskā rūpniecība sintezēja tūkstošiem jaunu, saimnieciskajā dzīvē noderīgu vielu, piemēram, pesticīdus, kas ne tikai dabiskā ceļā nenoārdījās, bet bija indīgas kā cilvēkam, tā arī citām dzīvajām būtnēm. Atomenerģijas izmantošana gan militāriem mērķiem, gan mierlaika vajadzībām draud ar radioaktīvo elementu uzkrāšanos biosfērā ar visām no tā izrietošajām bīstamajām sekām.
Īpaši strauji daba tiek piesārņota mūsu dienās.…
