Krimināllikums, kas stājās spēkā 1999.gada 1.aprīlī, paredz jaunu soda veidu – piespiedu darbu, kas tiek uzskatīts par alternatīvu soda veidu brīvības atņemšanai.
Ar brīvības atņemšanu sodīto personu īpatsvars gadu gaitā svārstās, tomēr skaidri iezīmējas šī soda veida pielietojuma samazināšanās tendence, aizstājot to ar nosacītu notiesāšanu, naudas, piespiedu darba u.c. alternatīviem soda veidiem. Penitenciārā zinātne daudzās valstīs (Zviedrijā, Dānijā, Šveicē u.c) ir pierādījusi, ka ilgstoša atrašanās ieslodzījumā noved ieslodzīto vēl lielākā degradācijā, kā arī rada nepilnvērtības kompleksu vai dziļu aizvainojumu un nepatiku pret sabiedrību.
Tādēļ neapšaubāmi piespiedu darbs kā alternatīva brīvības atņemšanai ir nepieciešams, progresīvs un efektīvs elements. Tajās valstīs, kur piespiedu darbu piemēro, pārsvarā ir labi panākumi. Tagad šādu iespēju tiesnešiem dod arī mūsu likumdošana.
Taču jāsaka, ka arī tajās valstīs, kur patreiz šo soda veidu pielieto visai plaši, sākuma periods nebija viegls.
Galvenais šeit ir veidot cilvēkos nepieciešamo attieksmi, jo daudzi uzskata – ja nav cilvēkam piespriests cietumsods, viņu nevar vispār uzskatīt par sodītu. Tādejādi šis jauninājums cilvēkos vēl izraisa pretrunīgus viedokļus.
Izvēlējos rakstīt referātu par piespiedu darbu arī tāpēc, ka vairākkārt prof. V. Zahars ir pieminējis šo sodu kā pozitīvu ievirzi kriminālsodu politikā.
Pēdējās divās desmitgadēs virkne rietumvalstu par vienu no alternatīvām ieslodzījumam ir izvēlējušās darba dienestu pašvaldībā. Kā tas ir Latvijā, ar kādām problēmām nākas sastapties un cik daudz jau paveikts šajā sodu politikā esmu nolēmusi noskaidrot, lai to īstenotu jāveic šādi uzdevumi:
iepazīties ar pieejamo literatūru;
apkopot iegūto informāciju;
izdarīt secinājumus.…