Pilsonības tiesiskā reglamentācija Latvijas republikā. Naturalizācijas noteikumi un ierobežojumi

Ikvienas demokrātiskas valsts stūrakmens ir sabiedrība, tamdēļ, tās loma tiesiskas valsts veidošanā un attīstības veicināšanā ir viennozīmīga . Taču, lai iespējami efektīvāk indivīds varētu realizēt savus pienākumus un tiesības attiecībā uz konkrēto valsti un tās iedzīvotājiem, viņam ir vitāli nepieciešama piederības apziņa, kas kalpo kā emocionāls faktors, lai juridiski nostiprinātu savas saistības. Pilsonības nozīme šajā gadījumā ir pašsaprotama, neskatoties uz, ka no katra indivīda būtības uztveres spējām, vērtību spektra un gradācijas ir atkarīgs šī termiņa definējums.
Manuprāt, termins pilsonība sevī ietver ne tikai tiešas un noturīgas politiskas un juridiskas saiknes nodibināšanu ar valsti, bet arī morāla un ētiska balsta veidošanu, no kura satura, lielā mērā būtu atkarīga mūsu rīcība ne tikai ikdienā, bet arī ekstraordināras un izšķirošas situācijās, piemēram karš, kad ar dzīvi jāaizstāv savas valsts un tās iedzīvotāju neatkarību.
Tēmas izvēle ir dziļi personīga un balstās uz individuālo pieredzi pilsonības iegūšanā. Man piešķīra Latvijas Republikas pilsonību kad man bija sešpadsmit gadu, jau tad es apzinājos cik ir svarīgi izjust to tiešo saikni ar dzimteni.
Tēmas aktualitāte īpašu nozīmi iegūst tieši tagad, kad Latvijas valsts un tās iedzīvotāji par galveno mērķi ir izvirzījuši iestāšanos tādas starptautiska mēroga organizācijas kā ES. Līdz ar to Latvijas valsts cenšas īstenot visas prasības, kuras ir saistītas ar iestāšanos šajā organizācijā, kura pavērtu daudz plašākas iespējas Latvijas valsts attīstībai nākotnē. Viena no galvenam prasībām ir LR nacionālas politikas elastīgāka veidošana, kas tieši ietekmētu LR likumdošanas sakārtošanu atbilstoši ES noteikumiem.…