Civiltiesībās par prasījumu sauc personas subjektīvu tiesību prasīt no kādas citas personas noteiktas tiesiskas darbības izpildīšanu vai atturēšanos no tās.
Prasījums vienmēr pastāv starp divām personām – prasītāju un atbildētāju. Atbildētāja pienākums ir izpildīt prasīto (H. Brox. BGB, 276. lpp.).
Tā kā prasījums var būt vērsts vienīgi pret noteiktu personu, tad tas ir relatīva tiesība. Ar to prasījums atšķiras no absolūtām tiesībām, piemēram, lietu tiesībām. Jo, kā norāda K. Čakste, tad lietu tiesības ir absolūtas tiesības (K. Čakste. Civiltiesības, 38. lpp.).
Pie prasījuma jēdziena nepieder termiņš, kurā atbildētājam jāizpilda sava saistība (H. Brox. BGB, 277.lpp.). Piemēram LR civillikuma (CL) 1798.p. tieši paredz, ka par cesijas priekšmetu var būt arī prasījumi “kuriem vēl nav iestājies termiņš”.
Prasījums pastāv arī tad, ja prasītājs no atbildētāja pieprasa noteiktu darbību tikai pēc noteikta laika. Šis laiks gan nedrīkst pārsniegt prasījuma noilguma termiņu. Piemēram saskaņā ar CL 1633. p. tiesības celt līguma atcēluma prasību noilgst, notekot sešiem mēnešiem no līguma noslēgšanas dienas. Tas nozīmē, ka prasījums pastāv visus šos sešus mēnešus.
No materiāli tiesiskā prasījuma jēdziena jāatšķir civilprocesuālais prasījums – prasība, kas ir prasītāja prasība civilprocesā (H. Brox. BGB, 277.lpp.).
Kāda persona var tikai tad pieprasīt kādas otras personas darbību vai bezdarbību, ja viņai šai sakarā ir materiāli tiesisks prasījums (Turpat, 277.lpp.). Tādēļ prasība bez prasījuma ir veltīga. Tā kā prasība pamatojas prasījumā, tad viena prasība var sastāvēt no dažādiem prasījumiem (A. Grūtupa daļa. Civillikuma komentāri. Saistību tiesības, 295. lpp.).…