Pratināšana ir ļoti nozīmīga izmeklēšanas darbība un tā ir arī visizplatītākā, jo tās rezultātā iegūtās liecības no lieciniekiem, cietušajiem, aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem ir vissvarīgākais pierādījuma avots visās krimināllietās. Šī izmeklēšanas darbība ir nesavienojama bez psiholoģiskajām zināšanām, vispirms jau ņemot vērā to, ka pratināšana ir pratinātāja un pratināmā saskarsme, kas saistīta ar viņu personiskām īpatnībām un psihisko ietekmi starp viņiem. Pratināšanas mērķis ir pratinātājam personīgi uztvert pratināmajam zināmo informāciju un pārvērst to par pierādījumu lietā. Pratinātājam, kas var būt izziņas izdarītājs, prokurors, tiesnesis jebkurā pratināšanā ir jāizmanto psiholoģiskās zināšanas, atziņas, lai nepieļautu kļūdas, pārkāpumus, kā rezultātā liecības var būt nepilnīgas vai neatbilst patiesībai, tādējādi nenodrošinot iespēju noziegumu atklāt vai pat izraisot nevainīgu cilvēku notiesāšanu.
Pratināšanas galvenie psiholoģiskie aspekti ir saistīti ar liecību patiesuma noskaidrošanu, psihisko paņēmienu tiesisku pielietošanu, ietekmēt pratināmo ar mērķi iegūt patiesas liecības, atklāt melus, viltības.
Mans mērķis rakstot šo kursa darbu ir aplūkot, kā pratināšanas rezultātā iegūtā informācija – liecības – veidojas un kādi faktori tās ietekmē, kā nākamais pratināmais redzot, dzirdot vai sajūtot uztver tos faktus, personas, priekšmetus un tml., par kuriem viņš liecinās; kādi objektīvi un subjektīvi faktori to ietekmē; kā viņš iegaumē un atceras uztverto; kā iegaumēto atstāsta (reproducē) pratinātājam un kā pratinātājs pārvērš šo stāstījumu par pierādījumu lietā. …
