Izglītība ir nozīmīgs faktors, kas nosaka individuālās dzīves kvalitāti un visas sabiedrības nākotni. Pirmsskolas izglītības kvalitāti kopumā varam aplūkot vairākos virzienos:
kvalitatīvs personāls;
kvalitatīvas programmas;
labi plānota bērncentrēta diena;
profesionalitāte saskarsmē ar vecākiem;
kā arī kvalitatīva vide.
Kvalitāte nozīmē rītdienai sagatavotu bērnu. Lai varētu nodrošināt kvalitatīvu izglītību kopumā, izglītībai jāveido pamatlīmenis, ir jānotiek pārmaiņām, ir jābūt mērķim, uz kuru tiekties katram individuāli un sabiedrībai kopumā. Katrs individuālais mērķis saistāms ar plašāku sabiedrības izaugsmi. Bērna gatavība sekmīgi uzsākt pamatizglītību ir uzskatāma gan par izglītības mērķi, gan arī visas sabiedrības mērķi. [14, 17]
Viens no nozīmīgākajiem pirmsskolas izglītības jau minētajiem kritērijiem ir tieši kvalitatīvas vides radīšana. Nepārtraukti mainīga, uz attīstību virzīta vide.
Vieta, kur bērns veido savas pieredzes, vērtības, prasmes, mācās veidot attieksmi pret pasauli, kur mācās iegūt iemaņas un zināšanas.(..) Vide, kurā bērns mācās un piedalās pats savas personības bagātināšanā. Pedagogs rada apstākļus, respektējot ārējos nosacījumus (fiziskās vides veidošana) un iekšējos (bērna dabas respektēšana), lai palīdzētu bērnam attīstīties. [11, 123-125]
Ļoti būtisks mācību vides raksturotājs un telpas kategorija ir lietu jeb priekšmetiskā vide, kas bieži vien ir viens no radošajiem nosacījumiem vecāku pirmsskolas izglītības iestādes izvēlē saviem bērniem. Grūti būtu apstrīdēt faktu, ka mūsdienās sabiedrības lielākās daļas izvēles iespējas bieži vien „atduras” pret pirmā, vizuālā iespaida rašanos. Izvēles konkurencē „uzvarēs” tās pirmsskolas iestādes, kuras būs radījušas vidi, kas spēs atstāt efektīvāku iespaidu uz pašreiz tik „izvēlīgo” sabiedrību. Tomēr jāpiebilst, ka šis estētiskais baudījums nav vienīgais kvalitatīvās lietu vides raksturotājs.
Pedagoģiskajā procesā, kas nodrošina bērnu pilnvērtīgu attīstību, svarīgi ir, lai priekšmetiskā vide bērnudārzā būtu rūpīgi pārdomāta - pedagoģiski un psiholoģiski pamatota. Tā jāveido ar mērķi nodrošināt bērna pieredzes veidošanos un pieaugušo pieredzes apgūšanas procesu, tai jāveicina bērna radošo pašdarbību, jārada iespēja bērnam pašam patstāvīgi attīstīt savu prātu un individuālās spējas, pašam meklēt un atrast atbildes uz jautājumiem, izteikt sevi aktīvā darbībā. Priekšmetiskā vide jāpiemēro bērnu vajadzībām un interesēm, tai jābūt „darbīgai”, nodrošinot bērnu darbīgumu, intelektuālo aktivitāti.
Neskaitāmi pētījumi ir pierādījuši vides pozitīvo ietekmi uz bērna attīstību un bērna intelektuālā koeficienta palielināšanas iespējām bagātinošas vides ietekmē. [7, 65]
Lai priekšmetiskā vide sekmētu bērnu intelektuālo aktivitāti, iztēli, ir jāpārdomā visu telpu iekārtojums ar mērķi – viss bērniem. Jārada apstākļi, lai rotaļlietas, materiālus bērni varētu izmantot variatīvi, ievērojot savu ieceri. Audzinātājai bērnus ir prasmīgi jāiesaista telpu iekārtošanā un arī rotāšanā. Bērnam blakus ir jābūt audzinātājai, kura no vienkāršiem materiāliem, ar elementāriem paņēmieniem var tūlīt radīt visu nepieciešamo, lai turpinātu darbošanos, rotaļāšanos. [4, 19]
Mūsdienās, kad esam tik ļoti koncentrējušies uz vispusīgi izglītotas personības „radīšanu”, kad informācija burtiski tiek „bāzta” bērnu galviņās un viss taču labā mērķa vārdā – viss bērnam, viss viņa nākotnei, viss viņa labad, tomēr aizmirstas kāds „sīkums” – kāda jēga no tā visa (kāda jēga zināt zināšanas pēc?). Tādēļ katram pedagogam ir strikti jāapzinās, ka galvenais uzdevums ir nevis iemācīt bērnos noteiktu zināšanu summu, bet iemācīt skatīties pasaulē, radīt vēlmi izzināt to, kas ir apkārt, apzināties, ko es varu, veicinot prasmi izteikt savas jūtas, domas vārdos, zīmējumos, aplicējumos, kustībā, dziesmā utt. [4]…
