ĪSS PĀRSKATS PAR RADIOAKTIVITĀTES ATKLĀŠANAS VĒSTURI
20. gadsimts ir nozīmīgs ar virkni veiktu atklājumu, tai skaitā tas ir iezīmējams kā īpašs arī ar atklājumiem fizikā, kā rezultātā tika sekmēta kodolfizikas un radiobioloģijas attīstība.
Ar 1895. gadu vācu zinātnieks Vilhelms Konrāds Rentgens aizsāka fizikālo atklājumu virkni, kad viņš atklāja pirms tam nepazīstamu, cilvēka maņu orgāniem neuztveramu staru veidu – X starus, kas deva iespēju redzēt cauri necaurspīdīgiem priekšmetiem. Vēlāk šos starus nosauca to atklājēja vārdā - par rentgenstariem.
1896. gadā franču fiziķis Antuāns Anrī Bekerels novēroja urāna sāļu jaunu īpašību – izstarot neredzamus starus ar lielu caurspiešanās spēju. Vielu īpašību izstarot neredzamus/caurspiesties spējīgus starus vēlāk nosauca par radioaktivitāti, bet pašus elementus par radioaktīovajiem elementiem. Bekerels novēroja, ka ķīmiskā savienojuma veids, temperatūra, spiediens, elektriskie magnētiskie lauki to neiespaido. Līdz ar to tas norādīja uz jaunu/nezināmu elementu īpašību. Lai noskaidrotu šo īpašību, savus eksperimentus uzsāka poļu zinātniece Marija Skladovska – Kirī un viņas vīrs franču zinātnieks Pjērs Kirī. (Millers A., Rūse I., 1995; Gavars V., Millers A.,1991)
Ar radioaktivitātes pētījumiem sāka nodarboties daudzās zemēs un 1899. gadā angļu zinātnieks Ernsts Rezenfords pierādīja, ka radioaktīvais starojums ir neviendabīgs un sastāv no vairākiem komponentiem, kuri atšķiras ar caurspiešanās spēju - alfa un beta stari. Zinātniece Marija Kirī izteica pieņēmumu, ka alfa stari sastāv no atomu daļiņām, kas arī apstiprinājās. 1900. gadā Villards pierādīja trešo radioaktīvā starojuma komponentu – gamma starus. (Millers A., Rūse I., 1995)
Pēcāk tika veikti daudz un dažādi eksperimenti un pētījumi, jāatzīmē, ka pirmie eksperimenti ir prasījuši daudz zinātnieku dzīvību, jo tikai 20.gs. sākumā sāka pētīt radioaktivitātes pētījumu negatīvo ietekmi uz dzīvajiem organismiem.
2. VISPĀRĪGS RADIOAKTIVITĀTES RAKSTUROJUMS
Radioaktivitātes cēlonis ir radioaktīvā elementa atomu nestabilitāte. Mainoties vai sabrūkot šo atomu kodolu struktūrai lielākā enerģija atbrīvojas siltuma un radioaktīvo staru veidā, bet radioaktīvais elements pārvēršas stabilā vai arī citā radioaktīvajā elementā. (Gavars V., Millers A.,1991).
Tātad radioaktivitāte ir dažu nestabilu kodolu īpašība, saistībā ar kuru tie spontāni sabrūk, radot citu elementu kodolu un izstarojot radioaktīvo starojumu. Šis process tiek apzīmēts kā radioaktīvā sabrukšana. (Radiācija,1999) Sākotnējā (atskaites) radioaktīvā elementa sabrukšanas process notiek noteiktā ķīmisko elementu rašanās secībā, turpinoties šim sabrukšanas procesam. Izpētīti vairāku radioaktīvo elementu sabrukšanas procesi, kā rezultātā secīgi rodas noteikti ķīmiskie elementi (to rinda), kurus var uzskatīt par nukleīdu (kodolu) dalīšanās starpproduktiem. Vienlaicīgi tie ir tā sauktie radioaktīvie izotopi ar selektīvām īpašībām un raksturojošiem parametriem. (Ozoliņš RA.,2005)
…
