Ievads
Indas ielejas civilizācijas noslēpumi...
Vēl joprojām nav zināms, kāpēc aizgāja bojā Mohendžodaro – viena no pasaules senākajām pilsētām - nav atklātas ne katastrofālu plūdu, ne vulkāna izvirdumu, ne lielu meteorītu krišanas pazīmes. Sagruvušajā pilsētā nav atrasts ne liels daudzums cilvēku un dzīvnieku, ne ieroču un izlaupīšanas postījumu paliekas. Paleontoloģiskie pētījumi uzietajos skeletos nerod arī auksto ieroču vai triecienu atstātas pēdas. Nav nekādu liecību par postīgām epidēmijām – tās taču nepārsteidz cilvēkus, kuri mierīgi pastaigājas pa ielām, taču tieši tādu ainu apstiprina izrakumi. Acīmredzams ir tikai viens fakts – katastrofa notikusi pēkšņi un nav vilkusies ilgi. Neapgāžamas liecības rāda, ka visā pilsētā plosījies milzīgs ugunsgrēks.
Pilsētas drupās veseliem slāņiem sastopami sakusuši māla un zaļa stikla gabali – analogi tiem, kādi Nevadas tuksnesī (ASV) rodas pēc atombumbu izmēģinājumu sprādzieniem. Indijā atrasto paraugu analīzes, kas veiktas Romas universitātē un Itālijas Nacionālo pētījumu padomes laboratorijā, liecina, ka sakušana notikusi 1400 – 1500° temperatūrā, un tādu tajos senajos laikos varēja iegūt tikai metālkausēšanas darbnīcas krāsnī, nevis klajā laukā. Uzmanīgi aplūkojot ēku postījumus Mohendžodaro, skaidri izdalās epicentrs, kur viss kā ar slotu noslaucīts, bet no šī centra uz nomalēm postījumu spēks samazinās.
Vārdu sakot, viss atgādina stāvokli abās Japānas pilsētās pēc tam, kad amerikāņi tur nometa atombumbas. Ja vēl piesaista izteikumus senajā indiešu eposā «Mahabharata», kur arī runāts par kaut kādu «sprādzienu», kas izraisījis «žilbinošu gaismu» un tādu «uguni bez dūmiem», ka «ūdens sācis vārīties» un «zivis apogļojušās», tad teorija izklausās visai pārliecinoša.
…
