Ekonomiskais un politiskais stāvoklis Krievijā XIX gds. beigās un XX gds. sākumā.
Nikolajs II bija Krievijas pēdējais (1894-1917) imperators. Viņš bija labi izglītots – pārvaldīja četras valodas, ieguva militāro un juridisko izglītību. Daudzi atzīmēja viņa labo atmiņu un spēju ātri izprast lietas būtību. Pēdējais imperators kvēli mīlēja Krieviju un patiesi vēlēja tai uzplaukumu un mieru. Krievija bija lielu un smagu pārbaudījumu priekšvakarā. Viņa kāpšana tronī sabiedrībā radīja cerības uz reformām. Tālāko notikumu gaita parādīja, ka cars izrādījās nespējīgs atrisināt valsts problēmas.
Eiropā valsts vara attīstījās pieaugot parlamentārisma ietekmei. Krievija uz XX gds. sliekšņa palika patvaldnieciska monarhija. Caram piederēja visa vara, t. sk. likumdošanas. Valsts pārvaldē viņš balstījās uz birokrātisko aparātu. Padomdevēja orgāna loma bija Valsts Padomei. Izlemjot kādu jautājumu, pēdējais (galīgais) vārds piederēja caram. Valsts Padomes locekļus iecēla cars no izbijušo ministru, sūtņu, galminieku un militāristu vidus.
Izpildvara piederēja ministrijām, kuras tāpat kā ģenerālgubernatori bija cara pakļautībā. Augstākās Tiesas funkcijas pildīja Senāts, ar valsts drošību nodarbojās Policijas Departaments – tie arī bija cara pakļautībā.
Svarīgu lomu vietējās pašvaldībās spēlēja zemstes [земства], kuru sastāvā lielākoties bija muižniecība [дворяне]. Lauku apvidos carisma balsts bija kopiena [община] - īpaša, tikai Krievijai piemītoša struktūra (kuras psiholoģiskā ietekme ir „ģenētiski” iesakņojusies krievu nācijas mentalitātē un izjūtama vēl šobaltdien,- „labāk ir kad visi ir vienādi nabagi, nedod dievs kādam būt bagātākam par citiem, tad viņam tas ir jāatņem”- uz šāda kopēja psiholoģiska fona tieši Krievijā bija viegli veikt Oktobra apvērsumu un vēlākos necilvēcīgos komunistu eksperimentus; arī pašlaik Krievijā, it īpaši laukos, reformas tieši tāpēc buksē).
Krievijā visi iedzīvotāji bija sadalīti kārtās, katrai no kurām bija noteikts tiesību loks, vai tiesību ierobežojums. Carisma vislielākais balsts bija muižniecība. Tās pārstāvji ieņēma visus augstākos valsts amatus. Muižniecība bija noslēgta kasta, iekļūt tajā bija grūti – tikai precoties. Muižnieku bija 150.000 - 1% no iedzīvotāju kopskaita, bet tiem piederēja lielākā daļa zemes (ieskaitot aramzemi).
Jaunais spēks, kurš tiecās pēc varas, bija uzņēmēji - buržuāzija. Tā ieņēma galveno lomu ekonomikā, politikā tās loma bija mazsvarīga. Līdz ar uzņēmēju (ap 3 milj.) šķiras rašanos, radās arī strādnieku šķira – ap 10 milj. 85 miljoni sastādīja zemniecība, kura sāka attīstīties pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1861. gadā. Bet līdz 1906. gadam, rīkoties ar iedalīto zemi tie nevarēja. Par galveno sava nožēlojamā stāvokļa vaininieku zemniecība uzskatīja muižniecību. XX gds. sākuma agrārā krīze un pirmā krievu revolūcija parādīja, ka jautājums ir neatliekami jārisina.
…
