Add Papers Marked0
Paper checked off!

Marked works

Viewed0

Viewed works

Shopping Cart0
Paper added to shopping cart!

Shopping Cart

Register Now

internet library
Atlants.lv library
FAQ

DiscountGreat deal: today with a discount!

Regular price:
1,99
You save:
0,22 (11%)
Discounted price*:
1,77
Purchase
Add to Wish List
ID number:169311
Evaluation:
Published: 18.12.2005.
Language: Latvian
Level: Secondary school
Literature: n/a
References: Not used
Table of contents
Nr. Chapter  Page.
  Rīgas ūdensapgāde    1
  Rīgas apgāde ar gāzi    1
  Rīgas siltumapgāde    3
  Petroleja Rīgā    4
  Elektrība Rīgā    5
  Enerģētika Rīgas rūpniecībā    7
Extract

Ūdensapgāde vienmēr ir bijusi viena no svarīgākajām Rīgas enerģētikas nozarēm. Sākotnēji rīdzinieki deramo ūdeni ņēma no akām, smēla no Daugavas un pat no attālās Juglas upes. Pirmās caurules no priedes koka baļķiem sāka ieguldīt 1620. gadā. Rīgas nocietinājuma mūra tornī Daugavas krastā, tagadējā Ūdensvada ielā, ūdens būvju meistars Jakobs Jostens no Dancigas 1662. gadā uzbūvēja ūdensvada ietaisi, ko toreiz sauca par ūdenskunsti. Trīs zirgi grieza misiņa sūkņu virzuļus, kas pievadīto Daugavas ūdeni sūknēja augstāk novietotā tvertnē, no kuras tas pa koka caurulēm plūda uz dzīvojamām mājām. Spiediens ūdensvadam tīklā toreiz sasniedza 20 pēdas jeb 6 metrus virs ielas līmeņa. Nedaudz paplašināta ūdensvada ierīce ar auzu motoriem nepārtraukti darbojās 200 gadus, 35 ha lielo vecpilsētas teritoriju nodrošinot ar ūdeni dienu un nakti. Trūkums bija tas, ka ūdeni ņēma 300 metrus lejup no Rīgas upes iztekas, kur Daugavā nonāca liela daļa kanalizācijas. 1733. gadā Rīgā uzbūvēja pirmo slēgto koka kanālu notekūdeņu aizvadīšanai, un 1861. gadā sāka izbūvēt pirmos kanalizācijas vadus.
1863. gadā pie Krīdenera dambja, tagadējā Maskavas ielā, darbu sāka jauna sūkņu stacija, ko darbināja tvaika dzinēji. Pēc gruntsūdeņa izpētes darba veikšanas 1903. gadā sāka Baltezera stacijas būvi. Tā izmaksāja 2,57 miljonus zelta rubļu. Tolaik Rīga varēja lepoties ar vislabāko dzeramā ūdens kvalitāti Eiropā pēc Vīnes.
1934.gadā sāka celt jaunu staciju Zaķumuižā, tās būve izmaksāja 3 miljonus latu. Otrā pasaules kara beigās pēc vācu un padomju armijas postījumiem Rīga uz laiku bija palikusi bez ūdens, gaismas un gāzes. Padomju varas gados Rīga tika iekļauta PSRS attīstības plānos un rūpniecības attīstība kļuva par spēcīgu impulsu Rīgas pilsētas ūdensvada un kanalizācijas paplašināšanai. Atjaunotās Latvijas Republikas laikā norit darbs pie ūdens attīrīšanas iekārtas rekonstrukcijas, ūdens kvalitātes uzlabošanas un vides piesārņojuma novēršanas.
Dedzināšanai domātu gāzi pirmo reizi ieguva 18. gadsimta beigās Anglijā no akmeņoglēm, un 1798. gadā Londonā darbu sāka pirmā gāzes iestāde. Sākotnēji izmantoja tikai apgaismojumam, un to sauca arī par deggāzi. Šāds apgaismojums bija ļoti dārgs, bet, neskatoties uz to, Rīgā bija vien no pirmajām pilsētām Krievijas impērijā vēl pirms Maskavas, kur ieviesa gāzes apgaismojumu. Par gāzes fabrikas celtniecību Rīga sāka domāt jau 19. gadsimta 30. gados, bet tas kļuva iespējams tikai pēc nocietinājuma vaļņu nojaukšanas un pastāvoša būvniecības ierobežojumu atcelšanas. Fabriku nolēma celt bijušās Jēkaba ravelīna vietā pēc Berlīnes gāzes fabrikas direktora Kīnela projekta. Tās ēka saglabājusies netālu no Bastejkalna, kanāla malā, vienīgi 1934. gadā nojauca lielos gāzes torņus. Fabrika darbu sāka 1862. gadā un ražoja 2000 m3 gāzes diennaktī. Mākslīgo gāzi ieguva, pārtvaicējot akmeņogles. Paralēli gāzei tā ražoja vairākus blakusproduktus – koksu, amonjaku un darvu. Pilsētas ielās tika izveidotas speciāls čuguna cauruļu tīkls, pa kuru gāzi pievadīja 678 laternām. Lai nodrošinātu Pārdaugavas ielu apgaismojumu ar gāzi, 1872. gadā Mūkusalas ielā uzcēla speciālu gāzes pārsūknēšanas staciju. Tomēr gāzes fabrika atradās nepiemērotā vietā – tuvu pilsētai, tā piesārņoja gaisu un tai bija grūti piegādāt izejvielas. Otro pilsētas gāzes fabriku uzcēla 1875.gadā blakus dzelzceļam, Bruņinieka ielas galā, un tā pastāv vēl joprojām. Attīrīto gāzi, ko sauca arī par pilsētas gāzi, uzglabāji trīs lielos cilindriskos rezervuāros, kuru ietilpība bija 14 000 m3. Iekārtas gāzes fabrikai ieveda no Vācijas firmas Didier, un fabrika izmantoja Lielbritānijas ogles.…

Author's comment
Load more similar papers

Atlants

Choose Authorization Method

Email & Password

Email & Password

Wrong e-mail adress or password!
Log In

Forgot your password?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Not registered yet?

Register and redeem free papers!

To receive free papers from Atlants.com it is necessary to register. It's quick and will only take a few seconds.

If you have already registered, simply to access the free content.

Cancel Register