Runas mēdz būt visdažādākās gan formas, gan lieluma ziņā. Tās var būt gan oficiālas, gan neoficiālas, improvizētas vai iepriekš sagatavotas. Tās ir daudzveidīgas.
Uzruna ir rūpīgi sagatavota formāla runa, ko sniedz izcils runātājs vai kas domāta kādam svinīgam gadījumam. Kā piemēru var minēt inaugurācijas vai atvadu procedūras svinīgo uzrunu. Jāuzsver, ka attiecīgā auditorija ir saistīta ar šo pasākumu. Šāda veida uzrunām pielīdzināma arī politisko līderu uzstāšanās savu partiju ikgadējās konferencēs.
Svinīga runa – svinīga, daiļrunīga uzruna, lai izraisītu emocijas kādai grupai vai lielākai ļaužu masai. Šāda runa iztirzā kādu nozīmīgu jautājumu cildinošā manierē atbilstoši retorikas likumiem un parasti tiek nolasīta speciālos gadījumos. Kā tādas var minēt dažādas godināšanas, universitātes beidzēju izlaiduma aktus, bēru ceremonijas un citus svinīgu gadījumus. Termins svinīga runa tiek lietots, lai apzīmētu pompozas, ārišķīgas, oratoriskiem efektiem papildinātas runas.
Publiskās runas atšķirībā no iepriekšējām ir pieskaitāmas nekontrolējamām uzrunām. Tās mēdz būt garas, skaļas un aizrautīgas, kas aicina uz strauju, aizrautīgu darbību vai pretdarbību. Tā var būt gan vienkārša improvizēta tirāde, gan arī iepriekš rūpīgi pārdomāta runa. Parasti tā domāta lai uzbudinātu tos, kam tieši tā adresēta, un lai pamudinātu tos aktīvai darbībai.
Runas var sagrupēt vairākās kategorijās atkarībā no to mērķiem un satura. Priekšlasījumi mēdz būt diezgan gari, labi sagatavoti un noorganizēti stāstījumi par noteiktu tēmu, bet lekcijas ir mācībspēka sagatavotas runas klasei (auditorijai). Tie ir priekšlasījumi par noteiktu tematu, kas tiek nolasīti, lai informētu vai apmācītu skolēnus, studentus vai kādu citu līdzīgu auditoriju. Vārds lekcija cēlies no latīņu darbības vārda, kas nozīmē lasīšanu. Visefektīvākās lekcijas netiek vienkārši nolasītas, lasīt lekciju nozīmē nopietnu iepriekšēju sagatavošanos, lielākoties arī lekcijas sagatavošanu rakstiskā veidā. …