DARBA LAIKA JĒDZIENS UN TĀ VEIDI
Darba likuma 31. nodaļā no 130. – 137. pantam ir atrodamas tiesību normas par darbinieku darba laika vispārīgiem noteikumiem.
Normas konstrukcija noteic, ka laika periods uzskatāms par darba laiku tad, ja izpildās divi priekšnoteikumi:
darbinieks veic darbu;
darbinieks atrodas darba devēja rīcībā.
Darba laiks ir laika posms no darba sākuma līdz beigām. Jāņem vērā, ka darba laikā netiek ieskaitīti pārtraukumi darbā, izņemot gadījumus, kad darbinieks atrodas darba devēja rīcībā, bet neveic darbu, tad šāda dīkstāve tiek ieskaitīta darba laikā. Likums noteic, ka darba laika sākums un beiges var tikt noteiktas;:
darba kārtības noteikumos;
maiņu grafikos;
darba līgumā.
Izšķir vairākus darba laika veidus:
normālais darba laiks - noteikts 40 stundas piecu vai sešu dienu darba nedēļā, turklāt dienas darba laiks nedrīkst pārsniegt 8 stundas, ja strādā piecas dienas nedēļā, 7 stundas – ja sešas (sestdienās darbs beidzams agrāk nekā citās dienās). Ja darba devējs darbinieku kādu dienu nodarbina par vienu stundu mazāk, tad citā dienā par šo stundu darba laiku var pagarināt., tikai jāņem vērā, ka jāiekļaujās arī nedēļas 40 darba stundās. Taču pastāv arī saīsinātais darba laiks attiecībā uz atsevišķu kategoriju darbiniekiem – ne vairāk kā 35 stundas nedēļā. Vēl var pieminēt, ka pirms svētku dienām darba dienas ilgums saīsināms par vienu stundu, ja darba kārtības noteikumos vai darba līgumā nav noteikts īsāks darba laiks;
nepilns darba laiks - par nepilnu darba laiku uzskata darba laiku, kas ir mazāks kā normālais darba laiks.
…