Saistību tiesību izbeigšanās pamati

Ko tad īsti nozīmē jēdziens “saistību tiesības”.
Pirmkārt, ar šo jēdzienu saprot tiesību normu kopumu, kas regulē saistību rašanos, izpildi, izbeigšanos, pārkāpumu sekas (objektīvās tiesības). Šādā nozīmē ar terminu “saistību tiesības” apzīmē Civillikuma 1401. – 2400. pantā ietvertās normas, kā arī lielu daudzumu normu, kas ietvertas citos likumos, piemēram par uzņēmumu, pārvadājumiem, izsolēm, pirkumu, būvniecību, apdrošināšanu utt. Saistību tiesības objektīvā nozīmē nosaka, ko drīkst vai nedrīkst darīt tiesisko attiecību dalībnieki, kas nodibina saistības, pilda vai pārkāpj tās, kā atrisināmi to starpā radušies strīdi.
Otrkārt, ar terminu “saistību tiesības” apzīmē tās tiesības, kas pēc darījuma vai uz cita pamata rodas konkrētai personai kā relatīvas tiesiskas attiecības dalībniecei (subjektīvās tiesības). Tām atbilst attiecīgi parādnieka pienākumi.
Civillikuma 1401. pantā ir teikts, ka saistību tiesības ir tādas tiesības, uz kuru pamata vienai personai – parādniekam – jāizdara par labu otrai – kreditoram – zināma darbība, kam ir mantiska vērtība.
Saistību tiesību rašanās pamatā ir vai nu tiesisks darījums, vai neatļautas darbības, vai likums.
Civiltiesiskas saistības nodibināšanas mērķis ir sasniegt kādu ekonomiska rakstura rezultātu. To visbiežāk dod saistību izpildījums, taču tas nav vienīgais saistības izbeigšanās veids.
Civillikuma ceturtās daļas desmitā nodaļa regulē astoņus saistību tiesību izbeigšanās veidus: izpildījums, ieskaits, prasījuma un parāda sakritums, atcēlējs līgums, pārjaunojums, izlīgums, tiesas spriedums, noilgums.
Šajā studiju darbā es apskatīšu visus astoņus saistību tiesību izbeigšanās veidus.…