Mūsdienās cilvēki skrien, pelna naudu un neaizdomājas par to ko jūtu. Viņi sajūt tikai fiziskas sāpes, garīgums šķiet mūsdienu cilvēkam ir svešs. Ja arī kāds saka, ka viņš jūt kādus augstākus spēkus, viņu uzskata par dīvainu, savādu. Cilvēku, kuram ir novirzes no normas.
Kaut arī liels literatūras klāsts un masu mediji pieskaras psihes fenomeniem, to patiesā daba vēl joprojām lielā mērā atrodas mistikas plīvurā, baiļu un pat krasa nolieguma un naida aizsegā. Daudzas psihiskās spējas izmantojam ikdienā, taču to eksistenci neapzināmies vai noliedzam: intuīciju vai pārejošu sapni nesaistām ar psihes spēju nolasīt informāciju no Visuma energo- informatīvā lauka, atklāsmes it kā “no zila gaisa” nesaistām ar spēju “gaiši zināt”. Patiesības mirkļos izjūtam enerģijas plūsmas pastiprināšanos ķermenī, kritiskos brīžos domās dzirdam brīdinājumus, izjūtam savā ķermenī otra cilvēka sāpes, ieejot svešā telpā, jūtam tajā “sliktas enerģijas”, taču mēs nenojaušam, ka tā izpaužas mūsu dabiskās psihiskās spējas.
[1.]. Mēs tās apslāpējam, aizmirstam, noliedzam. Sākām domāt, ka neesam īsti normāli, jo tā mums liek domāt apkārtējie. Mēs viņu iespaidā noslēdzamies sevī, paliekam klusi, nerunājam ne ar vienu, jo viss ko sakām tiek uzskatīts par izdomājumu. …