Katra cilvēka ikdienā pēkšņi var rasties un kļūt nozīmīgi jautājumi, kas skar viņa paša un apkārtējo dziļāko būtību: Kas ir personība? Ko nozīmē apgalvojums, ka katra personības teorijas autors „plosa” dabu, kā vēlas, un tikai savu metodi uzskata par pieņemamu? Un, cik tāds apgalvojums ir taisnīgs? No kura dzīves brīža cilvēkbērns kļūst personība?
Ļoti izplatīts ir uzskats, ka personību lielā mērā veido apkārtējo cilvēku reakcija uz viņa uzvedību: cilvēks veidojas uz atspulga tiltiem. Patiesībā cilvēks kā personība sāk veidoties vēl mātes miesā, izjūtot vispirms jau vecāku attieksmi pret sevi. Var apgalvot, ka personība ir un paliek pagaidām neatrisināta problēma. Visas psiholoģiskās zinātnes ir noderīgas un tajā vai citā pakāpē un līmenī tikai tuvina tās izpratnei. A.Ļeontjevs reiz teica: „Šobrīd personības celtnes būvētāju rīcībā ir liela kaudze detaļu, izturīgu bloku, kuri noder kā atšķirību rādītāji utt., bet nav vienotas kopidejas, kā to visu apvienot vienā arhitektoniski izteiksmīgā, visu pieņemtā celtnē.”[1:12]
Šis temats- saskarsmes punkti Vigotska, Maslova, Freida, Eriksona personības attīstības teorijās- man likās ļoti interesants ar to, ka varēju aplūkot personības attīstības teorijas, salīdzināt tās starp zināmajiem psihologiem kā Vigotska, Maslova, Freida, tā arī Eriksona starpā.
Maslova personības attīstības teorija. „Maslovs psiholoģisko attīstību interpretē kā pēctecīgu arvien „augstāku” vajadzību apmierināšanu. Kustība uz pašaktualizāciju nevar sākties, kamēr indivīds neatbrīvosies no zemāko vajadzību dominēšanas. Pēc viņa domām, agrīnā vajadzību frustrācija var iefiksēt (iekapsulēt) indivīdu noteiktā funkcionēšanas līmenī. Piemēram, bērns, kuram nav pietiekamas popularitātes, uz visu dzīvi var palikt dziļi norūpējies par savas cieņas un godināšanas vajadzību apmierināšanu.
Tieksme uz aizvien augstākiem mērķiem pati par sevi nerāda uz psiholoģisku veselību. Maslovs uzskata, ka augstākās vajadzības pēc savas būtības ir saistītas ar lielāku apmierinājumu tā kā metomotivācija ir rādītājs tam, ka indivīds progresē, pārvarot deficentā līmeņa funkcionēšanu.
Maslovs ir pārliecināts, ka augšana un attīstība noris pašaktualizācijas veidā. Pašaktualizācija nozīmē ilgu, patstāvīgu iesaistīšanos spēju veidošanas un attīstības darbībā līdz maksimāli iespējamiem, apmierināties ar mazumiņu slinkuma dēļ vai tāpēc, ka netic sev.
Pašaktualizācijas darbība iekļauj nopietnu radošu uzdevumu izvēli. Maslovs raksta, ka pašaktualizējušos indivīdu piesaista visgrūtākās un nesaprotamākās (samezglojušās) problēmas, kuras prasa maksimālas un radošas rūpes. Viņi tiecas darboties nenoteiktības, nenovienozīmības apstākļos, izvairoties no viegliem lēmumiem. „Kad cilvēks kļūst integrēts, tas pats notiek ar viņa pasauli, kad viņš jūtas labi, arī viņa pasaule ir laba”.
Personības attīstības mērķis- uzturēt tieksmi augt un pašaktualizēties. Maslovs norāda, ka augšanas motivācija ir salīdzinoši vāja, jo to apskata tikai saistībā ar fizioloģiskām, kā arī drošības un cieņas vajadzībām.
Pašaktualizācijas procesu var ierobežot pagātnes pieredzes negatīvās ietekmes un šai sakarā radušies ieradumi, kuri mūs iekapsulē neproduktīvā uzvedībā. Ierobežo arī sociālās tieksmes un grupas spiediens, kas bieži darbojas pret mūsu gaumi un spriedumiem. Iekšējā aizsardzība mūs šķir no mums pašiem.
…
