Saules kauja, tās norise, vieta un nozīme

Latvijas vēsturē 13. gadsimtā sākās kvalitatīvi jauns posms ¬attīstības laikmets - Livonijas laikmets. Šajā laikā jau kopš 10.gadsimta bija aizsākusies Rietumeiropas tautu spiešanās uz austrumiem, ko mēs pazīstam ar nosaukumu „spiešanos uz Austrumiem” (nereti lieto arī vācisko nosaukumu – „Drang nach Osten”). Šī kustība savu kulmināciju sasniedza 11.- 12. gadsimtā, kad krusta kari¬ sasniedza arī Austrumbaltijas zemes. Eiropas krustneši, misionāri un tirgotāji, kas nāca galvenokārt no Vācijas, kā pirmos no vietējiem iedzīvotājiem sastapa lībiešus (livones). Viņu zemi vācieši sāka saukt par Livoniju. Taču vēlāk ar šo vārdu sāka apzīmēt arī citu, vāciešiem pakļauto tautību ¬ latgaļu, sēļu, kuršu, zemgaļu un igauņu ¬ novadus. Līdzās Livonijas nosaukumam reizēm tika lietots arī cits šīs teritorijas apzīmējums ¬Svētās Marijas zeme vai, kā saka latvieši, Māras zeme. Livonija jeb Māras zeme bija tikai ģeogrāfisks jēdziens, jo tajā ietilpa vairākas valstis. Livoniju kopumā veidoja mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijas. Livonijas laikmets Latvijas un Igaunijas vēsturē aptvēra vairāk kā trīsarpus gadsimtus ilgu laiku posmu līdz 16. gs. otrajai pusei, kad spēcīgo kaimiņvalstu spiediena rezultātā visduslaiciskā Livonija gāja bojā. Tomēr šī pretrunīgā laikmeta sekas daudzējādi ietekmēja turpmāko Baltijas vēsturiskās attīstības ceļu un tā īpatnības līdz pat mūsdienām. Vadoties no pieņemtā, Saules kaujā, kas notika 1236.gada 22.septembrī, lietuviešu un zemgaļu spēki sakāva un praktiski iznīcināja Zobenbrāļu ordeņa un tā sabiedroto karaspēku. Šī darba mērķis ir apskatīt un apkopot ziņas par Saules kaujas norisi, vietu un nozīmi.