Senkrievu valsts

Slāvi bija mūsdienu Austrumeiropas un Viduseiropas tautu – krievu, ukraiņu , baltkrievu , poļu, čehu, slovaku, kā arī vairāku Dienvideiropas tautu – bulgāru , horvātu, serbu, slovēņu u.c. priekšteči.
Slāvu cilšu pirmdzimtene bija Karpatu kalnu ziemeļu nogāzes un Vislas baseins. Plaša ģermāņu, ķeltu un trāķiešu cilšu josla atdalīja slāvu ciltis no Romas lielvalsts.
III-IVgs. sākās slāvu pārvietošanās uz Dienvideiropu un Austrumeiropu uz Donavas un Dņepras krastu pusi, jo sākās lielā tautu staigāšana, kura ap 530g pastiprinājās, tāpat bija jāpaplašina zemkopībai piemērotas teritorijas, kā arī sakarā ar klimata maiņu Eiropā (sāka pakāpeniski palikt vēsāks klimats). Tādejādi slāvi ieguva jaunus kaimiņus, ar kuriem tie turpmāk dzīvoja blakus ilgu laiku. Tie bija balti ziemeļos, ģarmāņi rietumos, bizantieši dienvidos, tjurku ciltis austrumos, no tām nāca vislielākās briesmas – to pastāvīgi iebrukumi. Daudzas austrumslāvu ciltis ilgstoši maksāja nodevas hazāriem. Pēc tam sekoja postošie pečeņegu iebrukumi.
Migrācija notika no vairākiem reģioniem un dažādu dialektu apgabaliem. Radās trīs slāvu atzari: venedi, anti, sklavini. Vendi – čehu, poļu un slovaku priekšteči – rietumu slāvi. Sklavini – serbu, slovēņu, horvātu, bulgāru, balkānu musulmaņu priečteči – dienvidu slāvi. Anti – ukraiņu, krievu un baltkrievu priekšteči – austrumu slāvi. Pārvietošanās laikā (IV-VIII) notika izmaiņas sabiedriski politiskajā iekārtā:
1.Izveidojās austrumslāvu cilšu savienības (poļani, uļiči, dulebi, drevļeņi, bužani, baltie horvāti, dregoviči, kriviči, radimiči, vjatiči, ilmeņu slāvi u.c.) kur katra sastāvēja no 120-150 ģimeņu kopienām. VIII Austrumeiropā pastāvēja 12-15 cilšu savienības.…