Parasti austrumu valstis mācību un zinātniskajā literatūrā pieskata pie verdzības tipa. Bet arī atzīmē to specifiskumu, mēģina sadalīt tās īpašos veidos. Un patiešām, tādam nodalījumam ir diezgan pamatojumu.
Senaustrumu valstis (Ēģipte, Babilona, Indija, Ķīna u.c.) radās ap 5000 g. atpakaļ apūdeņojamo zemju zemkopības zonā. Ģeogrāfiskais stāvoklis, īpašie klimatiskie un augsnes apstākļi šajās valstīs izraisīja irigācijas sistēmu organizācijas nepieciešamību. Tāds lauksaimniecības ražošanas raksturs (“aziātisks ražošanas veids”) prasīja, pirmkārt, cilts kopienas saglabāšanu, jo atsevišķas ģimenes nevarēja vadīt sarežģītus un apjomīgus darbus, un, otrkārt, spēcīgas publiskas varas esamību. Par cik valsts vadīja kopienas kolektīvo darbu irigācijas sistēmu būvniecībā, tas piešķīra sev arī zemes īpašuma augstākas tiesības. Rezultātā kopiena kļuva atkarīga no valsts.
Austrumu tipa valstu ekonomiskais pamats ir valsts tiesības uz zemi un irigācijas celtnēm. Pastāvēja arī monarha un viņa tuvu stāvošo personu privātīpašums, bet tam nebija izšķirošas lomas ražošanā. Šāda īpašuma raksturs ietekmēja specifisko, “piramidālo” sabiedrības struktūru: piramīdas augšā ir monarhs (faraons, cars), zemāk ir viņam tuvu stāvošas personas, vēl zemāk ir ierēdņi. Piramīdas pamatā ir kopienas iedzīvotāji un vergi, no kuriem veidojās galvenais valsts ekspluatācijas objekts.…