Civillikuma lietu tiesību daļas 4.nodaļa (1130. – 1259.pants) nosaka to, kas ir servitūti, kādi ir to veidi, kāda ir servitūtu nodibināšanas un izbeigšanās kārtība utt.
Servitūtus iedala reālservitūtos un personālservitūtos. Pie reālservitūtiem pieder atsevišķie lauku servitūti, ceļa servitūts, ūdens lietošanas servitūts, atsevišķie ēku servitūti, atbalsta tiesība, iebūves tiesība, pārkaru būves tiesība, notekas tiesība, izlejas tiesība, augstākās būves tiesība, gaismas tiesība, skata tiesība; savukārt personālservitūtos ietilps lietojuma tiesība, parasta lietojuma tiesība, ārkārtēja lietojuma tiesība un dzīvokļa tiesība.
Referātā sīkāk apskatīšu katru servitūtu veidu, to, kāda ir sevitūtu nodibināšanas un izbeigšanās kārtība un veidi.
Civillikumā ir raksturoti servitūtu veidi, to nodibināšana un servitūtu izbeigšanās pamati.
Servitūts ir tāda tiesība uz svešu lietu, ar kuru īpašuma tiesība uz to ir lietošanas ziņā aprobežota kādai noteiktai personai vai noteiktam zemes gabalam par labu.
Civillikums izšķir divus servitūtu pamatveidus, kuri pēc tam iedalās sīkākos veidos:
personālservitūts - servitūts, kas nodibināts par labu noteiktai fiziskai vai juridiskai personai;
reālservitūts - servitūts, kas nodibināts par labu kādam noteiktam nekustamam īpašumam, tā ka to izlieto katrreizējais tā īpašnieks.
Ja rodas šaubas par servitūta apmēru, tas arvien pieņemams vismazākā apmērā.
Kalpojošā nekustamā īpašuma īpašniekam jāatvēl servitūta izlietotājam arī visas tās blakus tiesības, bez kurām nav iespējams izlietot galveno tiesību, kaut arī no šīm blakus tiesībām izrietētu atkal sevišķs servitūta veids. Šīs blakus tiesības izceļas kopā ar galveno un kopā ar to arī izbeidzas.
Servitūts arvien apgrūtina tikai pašu lietu, bet ne tās īpašnieku, kādēļ arī par servitūtu nevar būt lietas īpašnieka personisks pienākums.…
