Pedagoģiskā procesa pamatā ir bērns kā indivīds, ar tam piemītošajām personības iezīmēm un skola kā speciāli sagatavota vide, kura atbilst bērna vajadzībām un ļauj bērnam apgūt lietu un parādību pasauli, un skolotājs, kura loma ir atklāt un palīdzēt attīstīt iekšējos dotumus.
Pedagogam jāveicina pozitīvas emocijas, lai iedrošinātu bērnu, lai radītu viņā ticību savām spējām. Saskarsmes barjeras veido bailes un agresivitāti.
Skola ir ne tikai bērna sagatavošana dzīvei nākotnē, bet arī pilnvērtīga viņa dzīve pašlaik katrā attīstības posmā.
Sakarā ar ievērojami zemo intelektu “C” līmeņa klašu audzēkņiem izstrādāju speciālu programmu viņu spējām.
Dažkārt viņi vispār nespēj iemācīties lasīt, rakstīt, skaitīt, bet daudzkārtēju un sistemātisku vingrinājumu rezultātā apgūst praktiskas iemaņas .
Viņiem, tāpat kā visiem bērniem, nepieciešama mīlestība, rūpes, uzmanība un nepārtraukta vadība, uzraudzība, palīdzība. Šo bērnu audzināšana prasa no pieaugušā daudz pacietības, iejūtības, izpratnes un pedagoģiskas jaunrades.
Attīstot šos bērnus, jāievēro viņu vecums un individuālās īpatnības. Nepieciešams atcerēties – šie bērni spējīgi izjust citu attieksmi pret sevi. Viņi pārdzīvo pāridarījumus, apvainojumus, priecājas par glāstiem un labestību. Viņi pauž naidu, bailes, mīlestību, izrādot to atklātāk, naivāk.
Nepieciešams šiem bērniem mācīt visu, ko viņi spēj izdarīt un apjēgt. Īpaši liela vērība jāveltī bērnu interesēm, jāprot saskatīt katrā spējas un tās jāattīsta.
Par katru veikumu, vismazāko sasniegumu šos bērnus jāuzslavē, jāmudina censties.
Paskaidrojuma vārdiem jābūt skaidriem, īsiem, saprotamiem. Svarīgi stimulēt arī bērna runu: viņš ir inerts, bez izziņas interesēm, bez ziņkārības, bez tieksmes iepazīt apkārtni un apkārtējos. Tādēļ runas aktivitātes attīstīšanai ir svarīga audzinoša loma. Lai bērns sāktu runāt jāizraisa nepieciešamību, vēlēšanos to darīt. Jādara tādi apstākļi, lai bērnam vajadzētu ko jautāt, lūgt vai sacīt.
Mācot, jāizvairās no liekvārdības, gariem paskaidrojumiem. Tie bērnam ir lieki.…
