Beļickis uzskata, ka pozitīva, uz savstarpējo cieņu balstīta izglītības iestādes un ģimenes sadarbība ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem izglītojamā personības attīstībai. Tā nosaka, kā veidosies viņa vajadzības un intereses, attieksme pret izglītības iestādi, darbu un sabiedrību. Sadarbība ir savstarpēji saskaņota, vajadzības gadījumā sadarbības partneri cits citam palīdz un cits citu atbalsta, viņiem var būt kopīgs mērķis un uzdevumi (Beļickis u.c., 2000, 151). Piekrītu Inārs Beļicka teiktajam, jo tikai vienota darba rezultātā, izglītības procesā vienlīdz aktīvi sadarbojoties izglītības iestādes pedagogiem, speciālistiem (psihologam, speciālajam pedagogam, medmāsai u.c.) un ģimenei, var gūt panākumus un labus rezultātus, kā arī novērst priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas riskus.
Ja ģimene, pedagogi un speciālisti izglītojamajam nepalīdz risināt viņa problēmas, tad augot un attīstoties veselības, uzvedības problēmas un mācīšanās grūtības neizzūd, bet gan pastiprinās. Sadarbojoties gan ģimenei, gan pedagogiem vajadzētu atcerēties, ka katram sadarbībā iesaistītajam ir sava pieredze, vajadzības, mērķi, intereses un vērtību sistēma. Katrs izglītojamais, ģimene, izglītības iestāde ir unikāla, atšķirīga, tāpēc kopīgo mērķu īstenošanā sadarbības veidi un metodes var būt atšķirīgi. Būtiski ir atrast vispiemērotākos sadarbības veidus un metodes, izvērtējot katru niansi (Christenson, Rescly, 2010). Es pievienojos autora teiktajam, ļoti svarīga un nozīmīga ir pozitīva savstarpējā sadarbība starp iesaistītajām pusēm (vecāki, pedagogs, iespējami arī speciālists). Jo tikai savstarpēja cieņa, uzklausīšana un saprašanās starp vecākiem un pedagogu var pozitīvi ietekmēt bērna mācību procesu un viņa skatu uz dzīvi tagad un nākotnē.
…
