Kvalitāte kā izglītības politikas mērķis.
Augstu kvalitāti lietderību un efektivitāti parastu uzskata par izglītības politikas mērķi, kas neizbēgami nonāk konfliktā no vienas puses ar vienlīdzīgām un objektīvām iespējām un no otras puses ar brīvību un demokrātiju. Šie trīs izglītības politikas mērķi veido triādi- trīs jēdzienu vienotību, kuras vienu polu vienmēr var pretstatīt diviem ārējiem. Pieredze rāda, ka nepieciešamība uzlabot kvalitāti bieži padara likumīgu valsts iejaukšanos, kas savukārt noved pie skolas un tās brīvības ierobežošanas. Savukārt, pūles nodrošināt vienādas iespējās izglītības iegūšanai bieži kaitē kvalitātei, un elitāras skolas nereti raksturotas kā izlases iestādes, kuras nepatīk egalitārisma ( vienlīdzības) piekritējiem.
Neskatoties uz to, liekas, ka šie trīs izglītības politikas mērķu dinamiskie jēdzieni pēdējo desmit gadu laikā ir mainījušies. Nereti tiek pārmesta pārāk stingra iejaukšanās izglītības kvalitātes un efektivitātes nodrošināšanā, un lielākas brīvības piešķiršana skolām un tirgus mehānisma ieviešana tiek uzskatīta par spēcīgiem līdzekļiem, lai nodrošinātu labu kvalitāti un efektivitāti. Ir pierādīts, ka sistēmas spēja kompensēt trūkumus ir lielā mērā atkarīga no mācīšanas kvalitātes, proti, piemērotām pedagoģiskajām metodēm, skolēniem piemērotu diferencētu apmācību un prasmīgu iestādes vadību. Ja agrāk kvalitāte bija sinonīms akadēmiskajai izcilībai, tagad to arvien vairāk saista ar dažādiem izglītojošiem mērķiem, atklājot skolas neveiksmes un to iedarbīgu risināšanu vai sociālo trūkumu sekmīgu kompensāciju. Šodien, kaut arī tas ne vienmēr ir sastopams ikdienas praksē, tiek atzīts, ka skolas, kuras rūpējas par sociāli nelabvēlīgo skolēnu kontingentu, var arī novērtēt kā augstas kvalitātes iestādes. Dabiski, ka kvalitātes un efektivitātes noteikšanas kritēriji nav tādi paši, kā skolā, kuru uzmanības kolā ir tikai talantīgi un motivēti skolēni.
Šie piemēri raksturo radikālu kvalitātes definīcijas maiņu un pārmaiņas arī to līdzekļu koncepcijā, kuru lieto elitāras izglītības sasniegšanai. Šī pārmaiņa izmaina arī trīs galveno izglītības politikas mērķu funkcijas. Kvalitātes un efektivitātes definīciju paplašināšanas jaunās idejas, kā to sasniegt, ir radījušas integrētu mērķi. Kvalitāte un efektivitāte, mūsu modernajā izglītības sistēmā ir kļuvušas par mērķiem, kurus atbalsta gandrīz visi šīs politikas īstenotāji.
Runājot par kvalitāti no patreizējā viedokļa, galvenokārt uzsver izglītības sabiedriski pakalpojošo dimensiju. Tas ir pavisam atšķirīgs skats uz izglītību, kas paredz, ka skolas dod ne tikai universālas un nacionālas kultūras vērtības, sociāli nozīmīgas zināšanas un , ka skolu misija ir ne tikai skolēnu individuālo spēju attīstīšana, bet tām vienlaicīgi ir jāapmierina dažādu patērētāju un sabiedrības partneru atšķirīgās vajadzības . Šis viedoklis pauž patērgātāju interešu apmierināšanu kā vispārīgo kvalitātes kritēriju. Pamatojoties uz šo viedokli, izglītība kā sabiedrisks pakalpojumu veids var gūt augstu novērtējumu tad, ja tās dažādi lietotāji vai patērgātāji ir ar to apmierināti.…
