Atšķirībā no politiskajām tiesībām, kuru pamatā ir cilvēku juridiskā vienlīdzība, sociālās tiesības ir vērstas uz viņu faktisko, sociālo vienlīdzību. Sociālie likumi nodrošina juridiskās vienlīdzības principa īstenošanu attiecībā uz sociāli mazaizsargāto iedzīvotāju grupām.
Sociālās tiesības ir tāds tiesisko normu kopums, kuru mērķis ir nodrošināt ikviena sabiedrības locekļa pilnvērtīgas eksistences un dzimtas turpināšanas iespējas. Tās ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, kāds nepieciešams savas dzīvības un veselības uzturēšanai, elementāro kultūras prasību apmierināšanai, kā arī bērnu audzināšanai. Pie sociālajām tiesībām pieder tiesības uz darbu un brīvu nodarbošanās veida un vietas izvēli, tiesības uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem, tiesības uz aizsardzību bezdarba gadījumā, tiesības savu interešu aizsardzības nolūkā dibināt arodbiedrības un tajās darboties, tiesības uz saprātīgi ierobežotu darba laika ilgumu un apmaksātu regulāru atvaļinājumu un daudzas citas tiesības. Sociālo tiesību attīstība un realizācija galvenokārt ir atkarīga no katras valsts ekonomiskās labklājības.
Izsenis cilvēka sociālās aizsardzības galvenais institūts bijusi ģimene un vietējā kopiena. Viduslaikos amatnieku ģildes, cunftes un brālības centās nodrošināt darbu un izdzīvošanu savas kopienas ļaudīm. Jau kopš 16. Gadsimta vairākās Eiropas zemēs darbojās likums par nabadzību, kurš trūkumcietējiem paredzēja palīdzību.
ANO savas darbības laikā ir sagatavojusi dokumentus, kas kopumā veido tā saukto “Cilvēktiesību bilu”. Tajā iekļauts arī 1966.g. decembrī pieņemtais “Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām”. 1990.g. 4.maijā LR AP pieņēma deklarāciju, ka LR pievienojas 51 starptautiskam dokumentam par cilvēka tiesībām, starp kuriem ir arī augstāk minētais pakts. …
