Komunicējot ar A manā komunikācijā bija novērojama kognitīvās teorijas pārliecināšanas efekts, jo izmantoju dažādus nozīmīgus argumentus, kas priekš A bija emocionāli nozīmīgi un svarīgi. Līdz ar to viņa bija ieinteresēta un viņai izpaudās aktīvās domāšanas iespējamības modelis. Tas sekmēja situācijas atrisināšanos, jo es uzzināju dažādas nozīmīgas lietas, kas tālāk palīdzēja komunikācija ar M (Reņģe, 2002:116).
Tā kā šīs situācijas es pati uzņēmos tās risināšanu, tad man arī bija vēlme to izdarīt līdz galam. Šeit var novērot paņēmienu – kāja durvju spraugā (Baumeister, Vohs, 2007:254). Es sākotnēji tikai ieminējos M, ka viņa attiecības ar A ir neveiksmīgas un, pēc manām domām, tās varētu uzlabot. Es ierosināju, ka M varētu uzsākt sarunas un pārkāpt pāri savām domām, kas radušās neveiksmīgas komunikācijas gaitā. Tā pat es arī veicināju A domāt, ka M ir ieinteresēts uz pozitīvu un atklātu komunikāciju. Tādā veidā lēnām viņus iedrošinot, beigās es nonācu situācija, kad viņi paši jau bija ieinteresēti un iesaistījušies tik dziļi, ka atpakaļ ceļa nebija. Tas noveda pie loģiska rezultāta – satikšanās un jaunas attieksmes un uzvedības veidošanas (Gilbert, Fiske, Lindzey, 1998:178).
Tā pat es izmantoju dažādus aktīvās klausīšanās paņēmienus, kas ļāva man uzzināt svarīgas lietas gan no A, gan M. Klausoties es centos saskatīs svarīgus faktus stāstījumā, kas ļāva situāciju izprast. Es visas priekš sevis neskaidras lietas pārprasīju un uzzināju detaļas, kas prieks situācijas atrisināšanas bija ļoti nozīmīgas. Priekš A svarīga bija arī mana spēja uzklausīt un iedrošināt, jo viņai bija nedrošības sajūta par M attieksmi. Tāpēc es centos pēc iespējas vairāk saprast situāciju no A perspektīvas, lai varētu risināt problēmu kvalitatīvi (Hoppe, 2011).
…
