Par darba strīdu uzskatāmas domstarpības starp darba devēju, no vienas puses, un darbiniekiem, no otras puses, par jautājumiem, kas saistīti ar darba tiesību piemērošanu vai darba koplīgumu, vai individuālā darba līguma izpildi.
Ne visi strīdi, kas rodas starp darba devēju un darbiniekiem, ir darba strīdi. Par darba strīdiem sauc tikai tos darbinieku strīdus ar darba devēju, kas radušies darba procesā – par atjaunošanu darbā, par atlaišanas formulējuma grozīšanu, par citiem darba tiesību aktos paredzētajiem jautājumiem.1
Atšķirībā no darba likumu kodeksa, kura atsevišķi panti reglamentēja darba strīdu izskatīšanu, jaunajā Darba likumā 25.- 27.pants reglamentē tikai to strīdu izšķiršanu, kas izriet no darba koplīguma attiecībām, vai ir ar tām saistīti. Darbojas Saeimā 1998.gada 23.aprīlī pieņemtais Streiku likums, bet strīdu izšķiršana tiesā notiek Civilprocesa likuma kārtībā.
Ministru kabineta 2001.gada 9.oktobra sēdē apstiprinātajā „Darba strīdu izšķiršanas mehānisma koncepcijā” tika atzīts, ka spēkā esošais darba strīdu tiesiskais regulējums nenodrošina strīdu pusēm iespēju ātri un efektīvi aizsargāt savas aizskartās tiesības, nav paredzēts samierināšanas institūts, kas demokrātiskās valstīs uzskatāms par vienu no efektīvākajiem darba strīdu izšķiršanas veidiem. Tāpēc 2002.gada 26. septembrī Saeimā tika pieņemts jaunais Darba strīdu likums, kas stājās spēkā 2003.gada 1.janvārī 2.
Likuma 2.pants definē, ka darba strīds ir jebkuras no darba tiesiskajām attiecībām izrietošas vai ar darba tiesiskajām attiecībām saistītas domstarpības starp darbinieku, darbiniekiem (darbinieku grupu) vai darbinieku pārstāvjiem un darba devēju, darba devējiem (darba devēju grupu), darba devēju organizāciju vai šādu organizāciju apvienību, vai nozares pārvaldes institūciju. 3 Tā kā darba strīdi nav viendabīgi, ir objektīva nepieciešamība tos iedalīt vairākos veidos, jo no tā savukārt ir atkarīga attiecīga darba strīda izšķiršanas veida noteikšana.…
