Subjektīvās un objektīvās tiesības

3. Objektīvās tiesības
Objektīvas tiesības ir normu summa (nozaru tiesības), katra spēkā esoša tiesību norma. Tīrā veidā šādas tiesības nepastāv, jo objektīvas tiesību normas rada pienākumus.
Tiesības objektīvā izpratnē jeb objektīvās tiesības nozīmē uzvedības
normu kopumu, ko ir noteikusi valsts. Šo izpratni dēvē par tiesību profesionālo izpratni, ko pamatā izmanto praktizējoši juristi. Piemēram, objektīvās tiesības ir tiesību nozares – konstitucionālās tiesības, administratīvās tiesības, civiltiesības, krimināltiesības u.c.
Objektīvās tiesības nosaka tiesību un pienākumu saturu, kas attiecībā uz individuāli noteiktu personu materializējas tās subjektīvajās tiesībās.

Secinājumi
Veicot šo darbu secinu, ka jebkurai personai, kura iesaistās kādās tiesiskās attiecībās rodas subjektīvās tiesības. Subjektīvās tiesības tiesību subjekts var iegūt ar juridiskiem faktiem. Pirmās subjektīvās tiesības persona iegūst savas dzimšanas brīdī. Taču tas nav vienīgais veids kā šādas tiesības var iegūt. Subjektīvās tiesības iespējams iegūt gan oriģinārā, gan atvasinātā veidā. Oriģinārā veidā subjekts savas tiesības iegūst pilnīgi no jauna, taču atvasinātā veidā viņš savas subjektīvās tiesības iegūst tieši no citas personas.
Subjektīvās tiesības izbeidzas ar tiesību subjekta nāvi, vai saistībā ar īpašuma tiesībām lietas bojāeju. Subjektīvās tiesības var izbeigties ar ja tiesību subjekts no tā atsakās, ja vien šī atteikšanās ir tiesiski pieļaujama.
Objektīvās tiesības ir normu kopums, kas subjektam viņa subjektīvajās tiesībās rada pienākumus.
…