Gandrīz tikpat vecs kā filozofija ir jautājums par tiesību būtību. Par tiesību izpratni turpinās nebeidzami strīdi arī šodien par ko liecina dažādie zinātnieku uzskati. Viens no galvenajiem tiesību rašanās faktoriem ir indivīda un sabiedrības problēma, viņu savstarpējo attiecību pareiza noregulēšana, kas tad arī ir visas sabiedrības pastāvēšanas pamats.
Termiņš „tiesību avoti” plašu izplatību guva 19.gadsimtā. Tā izcelsme gan tiek saistīta ar daudz senākiem laikiem. Vispārpieņemtas tiesību avotu izpratnes nepastāv. Tiesību avota jēdziens tiek lietots vairākās nozīmēs. Juristi ar tiesību avotu, galvenokārt, saprot tiesību formu no kuras tiek iegūta informācija par uzvedības noteikumiem. Par tiesību avotu tiek uzskatītas tās formas, kuras kalpo par tiesību normas nostiprināšanas un izpausmes veidu. Tā ir forma, kurā izteikts priekšstats jeb uzvedības noteikums iegūst tiesību normas nozīmi. Tā ir forma, kura sociālo normu apvelta ar juridisko spēku. Tātad tiesību avoti kalpo par pamatu juridisku lietu izlemšanai, lai panāktu taisnīgu lēmumu.
Tiesību avotu izpratne – priekšstati par to veidiem un nozīmību konkrētās sabiedrības sistēmā var būt atšķirīgi, atkarībā no nacionālās tiesību sistēmas vēsturiskās attīstības posma un tās īpatnībām. Parasti ne visiem tiesību avotu veidiem tiek noteikta vienlīdz nozīmīga regulatīvā funkcija. Konkrētā tiesību sistēmā var dominēt gan likums, gan tiesu prakse, gan tiesību paraža. Atšķirības tiesību avotu hierarhijā var pastāvēt pat vienas un tās pašas tiesību saimes ietvaros.
Viena daļa no tiesību avotiem satur vispārsaistošas tiesību normas. Pie vispārsaistošiem tiesību avotiem pieder normatīvie akti, kuri satur vispārsaistošas tiesību normas, kā arī tādi nerakstītie tiesību avoti kā vispārīgie tiesību principi un tiesību paražas. Otru grupu tiesību avotu veido tiesību avoti, kuriem ir sekundāra, pakārtota loma. …
