“Valsts Prezidentam ir tiesiba apžēlot noziedziniekus par kuriem tiesas spriedums stājies likumīga spēkā…”
Tulkojot gramatiski šo tiesību normu sanāk, ka
Valsts Prezidents- valsts varas organs ar nelielu patstāvīgas rīcības kompetenci, bet plašām veto tiesībām svarīgos administratīvos jautājumos.
Tiesība- personas brīvības mērs; personas uzvedības mēraukla; līdzeklis ar kā palīdzību tiek ietekmēta indivīda un sabiedrības pašregulatīvā attīstība.
Apžēlošana –valsts augstākais varas akts vai nu par pilnīgu soda atlaišanu vai mīkstināšanu noziedziniekiem. Tā izpaužas pilnīgā atbrivošanā no soda, soda mīkstināšanā, mainot vienu soda veidu ar citu, un soda kriminālo seku novēršanā.
Gramatiskā metode nedod pilnīgu normas skaidrojumu, jo vārds “tiesība” vedina domāt, ka tā ir Valsts Prezidenta personiska tiesība un nav arī skaidrs, ko saprast ar vārdu “apžēlošana’.
Tulkojot normu sistēmiski un skatoties kontekstā ar citām normām, Satversmē, atrodam, ka 45. pantam ir turpinājums, kas nosaka, ka Valsts Prezidenta apžēlošanas tiesību izmantošanas apjomu un kārtību regulē īpašs likums, kas ir 1998. gada 16. jūnijā pieņemtais “Apžēlošanas likums”. Tas nosaka, ka,
“Apžēlošana ir notiesatās personas pilnīga vai daļēja atbrīvošana no kriminālsoda izciešanas, soda veida mīkstināšana vai sodāmības noņemšana, ko veic Valsts Prezidents.”
Tulkojot normu vēsturiski, apžēlošana ir izveidojusies kā Romas imperatora neaprobežota tiesība kā augstakās varas nesējam iejaukties kriminalās justīcijas normālā gaitā, atsvabinot noziedziniekus no tiesas uzlikta soda.
20. gs. sākumā Latvija atradās Krievijas impērijas sastāvā; 1906. gada 23. aprīlī, imperators izdeva valsts pamatlikumus, kuru 23. pants regulēja apzēlošanu. Tas noteica notiesato apžēlošanu, sodu mīkstinašanu, noziegumu piedošanu un vajašanas partraukšanu kā imperatora prerogatīvu.…
