Sūdzēšanās par mūsu “nesakārtoto likumdošanu” pamatojas priekšstatā, ka iespējams visus dzīves gadījumus noregulēt ar tiesību normām, iestrādājot to risinājumus normu tekstos. Tad ikvienam cilvēkam būtu skaidrs kā attiecīgajā gadījumā rīkoties. Vajadzētu tikai atšķirt attiecīgo pantu un tur būtu viss skaidri un gaiši pateikts. Tādejādi nebūtu pārāk liela cilvēku neapmierinātībā ar likumdošanu un jau pieņemtajiem likumiem. Šis priekšstats tiesību teorijā ir pazīstams kā “tiesību pozitīvisms”, un tas bija visai izplatīts Eiropā XVIII gadsimtā. Izcilākais šīs teorijas piemineklis likumdošanā ir Prūsijas 1794. gada Vispārējais tiesību kodekss. Tajā bija 17000 pantu. Tā autori domāja, ka kodekss satur visus iespējamos dzīves gadījumu noregulējumus, kādi tik pavalstniekiem varēja nākt priekšā. Taču jau drīz pēc kodeksa pieņemšanas reālajā dzīvē radās jautājumi, kas nebija tieši aprakstīti kodeksa tekstā. Šī negaidītā atziņa bija tiesību pozitīvisma teorijas norieta sākums.
Diemžēl mūsdienās šie priekšstati traucē mums optimāli pielietot mūsu tiesību normas tā, ka tās konkrētā gadījumā noved pie saprātīga risinājuma.
Tiesību pozitīvisms noved pie tā, ka tiesību sistēma ātri kļūst neelastīga, reālai dzīvei traucējoša. Un tādā gadījumā cilvēki mēģina apiet tiesības, vai arī vispār iztikt bez tām.
Izvēlējos šo referāta tematu, jo gribēju labāk izzināt un izprast tiesību normu klasifikāciju un tās veidus. Darba mērķis ir noskaidrot tiesību normas vispārīgo jēdzienu, tās veidus un iedalīt dažas Latvijas tiesību sistēmas tiesību normas pēc iepriekš izskatītiem klasifikācijas veidiem.…
