NOBEIGUMS
Pēc precedenta teorijas apskatīšanas, var secināt, ka tā būtiski atšķiras no mums pierastās likumdošanas, galvenie pienākumi gulstās uz tiesu pleciem, objektīvi izvērtējot lietas apstākļus. Šādā tiesību sistēmā strādājošās tiesas ir ļoti cieši saistītas hierarhijā, ko nosaka pati precedenta teorija. Tomēr arī tik striktā tiesību sistēmā pēc teorijas, tiesnešiem ir zināma brīvība lēmuma pieņemšanā, ko nodrošina augstākstāvošu tiesu neatkarība no zemākām tiesām, t.i., augstākstāvošām tiesām nav obligāti zemāko tiesu lēmumi, tās pat tos var mainīt, ja uzskata, ka tiesa pieņēmusi kļūdainu lēmumu. Otra tiesnešu brīvības izpausme izriet no tiesu precedenta struktūras, konkrēti, no ratio decidenti, kas ir precedenta materiālie apstākļi, kuri bija par pamatu lēmuma pieņemšanai. Katram tiesnesim var būt savs priekšstats par „pareiza” ratio decidenti izvēli un tādā veidā arī par precedenta saistošo spēku viņa lemjamajā lietā. Protams, ir iespējamas situācijas, kurās lietai ir identisks precedents, kuru lēmusi augstāka tiesa, taču skaidri redzama, ka lēmums ir kļūdains, arī šādos gadījumos, lai tiesnesis lietu varētu izlemt taisnīgi, viņš var izšķirt ratio decidenti, kurš nesakrīt ar ratio decidenti konkrētajā lietā, tādejādi precedentu padarot sev nesaistošu. Šādai tiesnešu darbībai, protams, ir arī negatīvas sekas, jo tādējādi rodas jauns precedents, ar vienādiem materiālajiem apstākļiem, kurš ir konfliktā ar jau esošo, kas nākamā lēmuma pieņemšanu var apgrūtināt un tiesības padara nenoteiktākas.
Tiesu precedents ir primārs tiesību avots anglosakšu tiesību sistēmā un ir apveltīts ar normatīvo spēku. Precedentu tiesību būtība ir to pārākums pār likuma normu, jo pirmām kārtām jāmeklē ir precedents. Tiesu precedents sastāv no divām daļām – orbiter dicta un ratio decidenti.
Saistoši ir tikai tie precedenti, kas radušies augstāku tiesu darbības rezultātā, savukārt zemākstāvošās tiesas saistošus tiesu precedentus nerada.
…
