Izvēloties referāta tematu, es galvenokārt domāju par biznesa plāna rakstīšanu. Es nopietni sāku pētīt tirdzniecību. Mans nozares apraksts bija taisīts uz tirdzniecības pamata, arī biznesa plānu rakstot , „nodarbošos ar tirdzniecību”.
Vispār mani interesē tirdzniecība, un jo es izvēlos šo nozari izpētei, mani vēl vairāk interesē tirdzniecības vēsture. It īpaši man ir vajadzīga tirdzniecības vēsture Latvijas teritorijā, jo es dibināšu savu uzņēmumu Latvijā.
Īstenībā mani tas viss interesē ne tikai no zinātniska viedokļa, bet arī pašai sev, savai attīstībai. Tā arī vajadzētu būt, jo es dzīvoju Latvijā. Un ja es gribu nodarboties ar uzņēmējdarbību, man ir jāzina manas nozares vēsturi.
Es sākšu no pati sākuma, no agrākiem laikiem, kad vēl nebija dibināta ne Latvija, ne pat Rīga.
„Droši var sacīt – tirgus pie Rīdziņas upes ietekas Daugavā bija jau pirms pilsētas dibināšanas. Pēc arheologu atzinuma, pirmā tirgus vieta Rīgā atradās tagadējā Grēcinieku un Skārņu ielas krustojumā, vēlāk pārvietojās uz Kaļķu ielas pusi, kur tirgus laukumam līdzās slējās pirmā pilsētas baznīca. Skārņu ielas vidusdaļu līdz Jura baznīcai tolaik aizņēma skārņu rinda, kas bijusi vecā tirgus sastāvdaļa. Pirmoreiz skārņi pieminēti 1295. gadā, un tie pastāvēja līdz pat 20. gs. 30. gadiem, kad tos nojauca. Turpat tuvumā (tag. Lielās un Mazās Monētu ielas stūrī) atradās monētu kaltuve.
Nocietinātā Rīgas teritorija 13. gs. bija tikai 16,5 ha liela. 14. gs. tā izauga līdz 28 ha. Pilsētas apbūvē notika ievērojamas pārmaiņas. Arī vecais tirgus laukums bija kļuvis par šauru un tika pārvietots vairāk uz Daugavas pusi. Rīgas pilsētas ienākumu un izdevumu grāmatās 14. un 15. gs. tirgus laukumā minēta vesela rinda pārdotavu un galdu, kur tirgojās gan ar pārtikas precēm, gan amatnieku izstrādājumiem. Laukuma malā Daugavas pusē atradās pilsētas lielie svari, uz kuriem svēra pa jūru un sauszemes ceļiem atvestās preces.
Tirgus laukumu aizvien biežāk sāka saukt par Rātslaukumu, jo ap to uzbūvēja pilsetas pārvaldes un sabiedriskās celtnes. Laukuma malā izauga jaunaisrātsnams, kas šai vietā pieminēts jau 1334. gadā. Ēkā atradās pilsētas pārvaldes un tiesas iestādes. Laukumā notika gadskārtejās pilntiesīgo pilsētas iedzīvotāju – Rīgas namnieku – sanāksmes. No rātsnama balkona nolasīja un apsprieda jau 13. gs. Vidū pieminetās „Namnieku runas” – rates izdotus iekšējās kārtības noteikumus, kas jāievēro, strādājot tirdzniecībā vai amatniecībā, un kā jauzvedās sadzīvē.
Te izpildīja sodus, arī nāvessodu. Iepretim rātsnamam, laukuma ziemeļaystrumu stūrī, līdz pat 19. gs. Pirmajai pusei atradās kaķis – kauna stabs, pie kura aiz dzelzs riņķi ap kaklu pieslēdza likuma pērkāpēju un turēja tik ilgi, cik bija paredzēts tiesas spriedumā. Turpat atradās arī sieksta – bluķis, kurā notiesātajam ieslēdza rokas un kājas. Šo soda vietu mēdza saukt arī par Blēžu laukumu. [...]…
