Cesija ir prasību tiesību pāriešana no vienas personas otrai (debitoru parādu nodošana citai personai, kas apņemas piedzīt to no parādnieka). Parādnieka saistībai pret kreditoru ir zināma ekonomiska vērtība. Kreditors ir tiesīgs prasīt saistību izpildi, tātad saņemt kaut kādu labumu. Līdz izpildes brīdim šī kreditora cerība uz izpildi pastāv arī kā prece – prasījums. Civillikums paredz prasījuma nodošanas veidu – cesiju. Cesija ir tāds parsījuma nodošanas veids, kurā kreditors patur sev daļu no kreditora statusa. Cedents – sākotnējais kreditors. Cesionārs – juridiska vai fiziska persona, ks pārņēmusi tiesības atgūt parādu.
Par cesijas priekšmetu var būt visādi prasījumi, vienalga, vai tie izriet no līguma, vai no neatļautas darbības, starp tiem arī tādi, kuriem vēl nav iestājies termiņš, kā arī nosacīti un pat nākami un nedroši (LR Civillikums 1798.p.). Parādnieka piekrišana cesijā nav vajadzīga.
Cedents var nodot prasījuma tiesības tikai atsavināšanas ceļā – debitoru parādu var pārdot, uzdāvināt, apmainīt. Tas nozīmē, ka cedenta bilancē debitora parādam jābūt dzēstam, bet cesionāra bilancē tam jāparādās kā debitora parādam.
Cedents cesionāram nodod arī vēl nenomaksātos prasījuma procentus.
Līdz paziņojumam par cesiju parādniekam kreditori vienlaicīgi ir gan cedents, gan cesionārs.…