Konkurence ir cīņa starp preču ražotājiem par izdevīgākiem preču ražošanas un realizēšanas apstākļiem un iespēju gūt lielāku peļņu (latīniski concurrere – sacensties, cīnīties).
Pamatā ir četru veidu konkurences tirgus situācijas:
1.)pilnīgā jeb tīrā konkurence;
2.)monopols un monopsons;
3.)oligopols un oligopsons;
4.)monopolistiskā konkurence.
Pēdējās trīs situācijas dažkārt tiek sauktas arī par nepilnās konkurences situācijām. To, pie kuras no šīm konkurences tirgus situācijām pieder firma, palīdz noteikt vairāki būtiski kritēriji:
firmas iespējas ietekmēt tirgu, nosakot savai produkcijai attiecīgas cenas (ekonomikā ir sakarība – jo mazāk firma spēj regulēt tirgu, kura tā darbojas, jo konkurētspējīgāks būs šis tirgus);
firmu skaits, kas darbojas attiecīgājā tirgū;
produkcijas veids, ko firma piedāvā;
nosacījumi jaunu firmu iekļūšanai šajā nozarē un attiecīgā tirgū;
ārpuscenas konkurences apjoms (kvalitāte, modelis, preces neatkārtojamība, krāsu izvēle, preces sastāvs, iesaiņojums, papildpakalpojumi un garantijas utt.);
iespēja iegūt nepieciešamo tirgus informāciju.
Konkurence starp pārdevējiem rada zemākas izmaksas un cenas, augstāku produkcijas kvalitāti un labāku klientu apkalpošanu, bet konkurence starp pircējiem par kādu ražojumu izraisa tā cenas pieaugumu.
Konkurence pati pa sevi ver būt sīva un daudziem uzņēmumiem īpaši neizdevīga. Tas galvenokārt attiecas uz maziem uzņēmumiem. Taču konkurence ir nepieciešama vairāku apstākļu dēļ:
lai nepieļautu uzņēmumu vienošanos, kas var deformēt konkurenci;
lai nepieļautu tirgus dalībnieka dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu;
lai kontrolētu tirgus dalībnieku saplūšanas un apvienošanās, arī privatizācijas procesa laikā, lai nepieļautu monopolu rašanos, kas var negatīvi ietekmēt Latvijas tirgu;
lai nepieļautu negodīgu konkurenci.…
