Uzņēmējdarbība – ilgstoša vai sistemātiksa ekonomiskā darbība un kapitāla ieguldīšana, kas vērsta uz preču ražošanu, realizāciju, darbu izpildi, tirdzniecību, pakalpojumu sniegšanu nolūkā gūt peļņu.
1990. gada 29. septembrī tika pieņemts likums “Par uzņēmējdarbību”, kas vēlākā laika periodā vairākas reizes tika grozīts un papildināts ar jaunām normām, kuras pilnīgāk reglamentēja praksē radušās attiecības. Likums “Par uzņēmējdarbību” ir licis pamatu pašai uzņēmējdarbības attīstībai un noteicis galvenos principus, kā arī devis atsevišķu pamatjēdzienu skaidrojumus.
Tātad, uzņēmējdarbības galvenais mērķis ir peļņas gūšana un visas cita veida darbības, kuras nerada ienākumu personai jau pēc savas būtības, nav jāuzskata par uzņēmējdarbību. Bieži vien praksē parādās tāds apgalvojums, ka firma pastāv, bet viņas darbību nevar uzskatīt par uzņēmējdarbību tikai tāpēc, ka saimnieciskās darbības rezultātā nav gūta peļņa. Šāds apgalvojums ir absurds, jo jebkuras uzņēmējdarbības mērķis ir uzņēmējdarbības veikšana. Cits jautājums ir, cik veiksmīga ir šī darbība? Vai tā dod reālu peļņu, vai arī ieņēmumi nosedz tikai izdevumus.
Nākamais definējums saistās ar “Uzņēmēja” jēdzienu. Šajā gadījumā likums konkrēti norāda, ka uzņēmējs var būt gan fiziska persona, – atsevišķs cilvēks, gan juridiska persona - uzņēmējsabiedrība, valsts, pašvaldība, gan vairāku personu apvienība – sabiedriska un reliģiska organizācija u.t.t.
…