Uztvere ir cieši saistīta ar sajūtām, tie ir vienotas jutekliskās izziņas procesa posmi, tomēr tiem ir kvalitatīvas atšķirības. Atšķirīgi ir šo procesu rezultāti. Caur sajūtām rezultātā mēs iegūstam zināšanas par priekšmeta atsevišķām iezīmēm un īpašībām, bet uztveres rezultātā tiek iegūts vienots priekšmeta tēls. Tātad uztvere cilvēkam spēj dot dziļākas zināšanas par apkārtējo pasauli.
Cilvēka dzīves laikā uztvere mainās gan kvalitatīvi gan kvantitatīvi. Franču psihologs A. Binē (1857-1911) izdalīja trīs vecumposmu stadijas uztveres attīstībā:
1.no 5 līdz 7 gadi- atsevišķu priekšmetu nosaukšanas stadija;
2.no 7 līdz 12.gadi- aprakstīšanas stadija;
3.no 12 un vecākiem- uztvertā interpretācijas (izskaidrošanas) stadija.
Cilvēka uztveres attīstības apstākļus un īpatnības pētīja vācu zinātnieks V. Šterns (1871-1938) un krievu zinātnieks L. Vigotskis.
L. Vigotskis veica eksperimentu: parādīja bērniem sižetisku attēlu un palūdza atbildēt, kas tajā attēlota, un tad palūdza bērniem “nospēlēt” šī attēla sižetu. Šis eksperiments demonstrēja valodas lielo lomu uztveres attīstības procesā.
Efektīvas uztveres cilvēka attīstības nosacījumi:
pastāvīga, mērķtiecīga cilvēka uztveres darbība;
pastāvīgs uztveramā objekta apraksts ar runas palīdzību.
Ilglaicīga šo noteikumu ievērošana veido cilvēkā mērķtiecīgas uztveres paradumu- vērošanu. Vērošanas procesa pilnveidošanas rezultātā veidojas noturīga personības īpašība- vērīgums.…
