Līdz ar to kara laikā novājinātā Francija bija spiesta uzsākt aizsargāšanās politiku un meklēt jaunus ceļus ar kurām valstīm slēgt jaunu savienību. Ar Angliju slēgt savienību uzskatīja, ka nav nozīmes, tas bija saistībā ar mazo skaitu sauszemes armijas. Savukārt Austroungārija šajā laikā jau draudzības saites bija noslēgusi ar Vāciju. Tā nu atlika vienīgais Krievija, kas ne mazākā mērā nepriecājās par Vācijas varenības augšanu. Tādējādi „krievu kurss” bija Francijas ārpolitikas pamats pēc Frankfurtes miera līguma. Satuvināšanās ar Krieviju objektīvi atbilda Francijas drošības aizsargāšanās uzdevumiem no jaunas Vācijas agresijas.
Rezultātā pēc Francijas sakāves franču-prūšu karā 1870.-1871.g. un Vācijas impērijas proklamēšanas Vācijas nacionālā apvienošanās Prūsijas hegemonijā bija pabeigta.
1871.gada aprīlī Satversmes reihstāgs pieņēma Visvācijas konstitūciju. Vācijas impērija bija savienota valsts, kuras sastāvā ietilpa 22 monarhijas ar savām karaļu un kņazu dinastijām un trīs brīvpilsētas: Lībeka, Brēmene un Hamburga. Vācijai pievienotā Elzasa-Lotringa tika ieskaitīta impērijā kā atsevišķa „impērijas province”, ko pārvaldīja imperatora iecelts vietvaldis. Atsevišķas valstis, ka iekļāvās impērijā, saglabāja savas konstitūcijas un pārstāvnieciskos landtāgus. Bet tikai maza daļa valstisko funkciju palika to valdību pārziņā, kā, piemēram, baznīcas lietas, izglītība, tiešo nodokļu ievākšana, administrācija. Bavārija saglabāja ierobežotas tiesības turēt savu armiju. Impērijas konstitūcija neparedzēja paplašināt savienotajās valstīs tautas pārstāvniecību un neiznīcināja kārtu privilēģijas.14
Praktiski saskaņā ar konstitūciju visas impērijas vara ar savienības likumdošanas tiesībām bija koncentrēta imperatora un kanclera rokās. Imperatora rokās atradās visi bruņotie spēki, viņš varēja pieteikt karu un slēgt mieru, tāpat pārstāvēja Vācijas impēriju starptautiskajās attiecībās, kā arī pēc saviem ieskatiem sasaukt, atklāt, atlaist un pagarināt reihstāga un savienības padomes sesijas. Arī kancleru iecelt un atlaist varēja imperators, tā no 1871.-1890.g. par to bija iecelts Otto fon Bismarks.
Balstīdamās uz izveidoto valsts sistēmu un pirmām kārtām uz Prūsijas bruņotajiem spēkiem, Vācijas valdošās aprindas veica visu impērijas daļu sistemātisku pārprūsošanu.
Vācijā sāka valdīt militārisma gars. Visā valstī bija plaši izplatīta centralizētas policijas uzraudzības sistēma un birokrātiski ierēdnieciskās varas jūgs.15
…
