Kā pirmā tiek minēta hidrauliskā teorija, kuru 1957. g. izvirzīja K. Vitfogels , – agrās valstis attīstījās, jo tika izgudrotas irigācijas sistēmas. Otrā ir piespiedu teorija, kuru 1970. g. piedāvāja R. Karinero, – agrās valstis izveidojas, jo izcēlās kari, un uzvarētāji tādos karos nodibināja savs varas struktūras. Trešā ir šķiru teorija, kas balstās uz K. Marksa un F. Engelsa teorijām, – valsts radās šķiru cīņā, un valsts varu uzturēja valdošā kārta izplatot mītu, ka valsts nepieciešama, lai uzturētu kārību. Ceturtā ir sabiedriskā līguma teorija, kas balstās uz T. Hobsa, J. Loka, J. Ž. Russo 18. -19. gs. filozofijas. Pamatideja ir tāda, ka cilvēki piekrita atdot daļu savas brīvības, lai pretī saņemtu drošību. Savukārt rakts „Vadonības sabiedrības un valsts” papildina ar brīvprātības teoriju, ko 1936. g. piedāvāja G. Čailds. Zemkopība atļāva dažiem specializēties kāda amatniecības nozarē, kas atkal atļāva dažiem uzsākt īpaši intensīvas tirgus attiecības un sabiedrība vienojās, lai saturētu kopā atšķirīgās grupas. Nevaram aizmirst arī E. Gidensa teoriju par sadarbību un informācijas pārņemšanu no citām vietām. Bet šobrīd vispārpieņemtākā šķiet ir daudzu iemeslu teorija, ko pirmo reizi piedāvāja 1960. g. R. Adams, ka tikai apvienojot visas minētās teorijas vienā iemeslu kompleksā, varēja izcelties agrās valstis.
Maldīgi būtu domāt, ka vadonība vai agrā valsts parāda, ka sabiedrība būtu vairāk vai mazāk attīstījusies salīdzinošā nozīmē. Tas, ka vadonība Eiropā ir agrāks periods neliecina, ka šajā sistēmā ir neattīstītāki cilvēki. Tie gluži vienkārši ir dažādi sociālās organizācijas tipi, kurus salīdzināt kategorijās gudrāk/ dumjāks, labāks/ sliktāks būtu lieki un muļķīgi.
…
