1.Valsts atbalsta vispārējs raksturojums
Atbalsta piešķiršanu kontrolē Directorate General IV (Eiropas Komisijas Ģenerāldirektorāts IV (konkurences departaments)) saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma (turpmāk – Līguma) 87.-89.pantu. 87.panta pirmā daļa paredz, ka: „… nekāds atbalsts, ko dalībvalsts piešķir vai jebkādā veidā sniedz no valsts līdzekļiem, kas deformē vai draud deformēt konkurenci, dodot priekšroku atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķu preču ražošanai, nav savienojams ar kopējo tirgu, ciktāl tāds atbalsts ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm…”.1
Panta pirmajā daļā norādītais nosacījums attiecībā uz pārējo panta daļu ir vispārējā tiesību norma. Tas nozīmē, ka Līgums pats par sevi jau paredz izņēmumus no vispārējā valsts atbalsta aizlieguma. Jau Līguma 87.panta otrajā un trešajā daļā ir paredzēti gadījumi, kad valsts atbalsts ir pieļaujams. Turklāt arī citi Līguma panti var kalpot par pamatu valsts atbalsta piešķiršanai. Ievērojot, ka Līguma 87.pantam nav tiešās iedarbības un ka valsts atbalsta piešķiršanas pamati ir atrodami arī citās Līguma normās, analizējot valsts atbalstu un tā pieļaujamību, nevar aprobežoties tikai ar vispārējo normu (Līguma pantu par valsts atbalstu) izvērtējumu. Valsts atbalsta jautājums ir jāskata kompleksi, ņemot vērā arī plašo speciālo normatīvo un nenormatīvo aktu kopumu.2
Visvairāk no valsts atbalsta var ciest vietējie uzņēmumi, kas darbojas tajā pašā nozarē un kuriem nākas saskarties ar subsidētu konkurenci, ienesīgie uzņēmumi, kas darbojas tajā pašā valstī un kuriem nākas maksāt lielākus nodokļus, lai nodrošinātu valsts līdzekļus, kā arī strādnieki, kurus šie uzņēmumi nodarbinātu pretējā gadījumā. Tomēr šīs sekas neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm, tāpēc tās nav pakļautas Līguma 87.panta ierobežojumiem. Komisija var kontrolēt atbalsta sniegšanu tikai tādā gadījumā, ja no tā cieš arī citu dalībvalstu uzņēmumi.
Tā kā Komisijai ir tiesības apstiprināt atbalsta sniegšanu, 87.pnats nav tieši piemērojams, kamēr Komisija nav pieņēmusi individuālu lēmumu, atsakoties dot atļauju atbalsta sniegšanai. Visi jaunie valsts atbalsta pasākumi ir nelikumīgi, ja vien valdība par to nav paziņojusi Komisijai un saņēmusi tās apstiprinājumu, un šim noteikumam ir tiešs juridisks spēks. Komisijai ir tiesības prasīt un parasti tā arī prasa valstij atgūt vismaz daļu no nelikumīgi sniegtā atbalsta pat tad, ja tas ir jau izlietots. Tādējādi pieņemt atbalstu ir bīstami, ja vien valdība par to nav paziņojusi komisijai.
Valsts atbalsti palielinājās astoņdesmito gadu sākumā un pēc tam vēlreiz deviņdesmito gadu vidū, kad pasliktinājās bezdarba statistika. Ir palielinājies to Komisijas lēmumu skaits, ar kuriem šie atbalsti nav tikuši atzīti par likumīgiem, un Eiropas Kopienas Tiesa ir apstiprinājusi Komisijas pilnvaras, tomēr vairākus Komisijas lēmumus tā ir atcēlusi sakarā ar to, ka lēmumos nav bijuši atbilstoši izklāstīti motīvi, uz kuriem tie balstīti. Turpmākos lēmumus Komisija ir motivējusi labāk, un tā ir sniegusi skaidrojumu sava atbalsta kontroles praksei.3
…
