Cilvēks kā vērtība un tā tiesības ir bijuši pamatakmeņi vienai no tiesību teorijām (doktrīnām) – Dabisko tiesību teorija. Dabiskās tiesības (ius naturale) ir pārvalsts, pārpozitīvas tiesības, kas nepamatojas uz valsts likumdošanu; šīs tiesības izriet no cilvēka dabas neatkarīgi no sociālajiem apstākļiem un tās var būt pretrunā ar pozitīvajām tiesībām. Hugo Grocijs norādīja, ka dabisko tiesību māte ir pati daba. Ar dabiskajām tiesībām saprot personai neatņemamu tiesību, vērtību, uzskatu un principu kopumu, ko nosaka cilvēka daba vai tās raksturīgi elementi (apziņa, saprāts, pašsaglabāšanās instinkts un citi.).1 Kāpēc tieši sāku ar Dabisko tiesību doktrīnu, nevis ar cilvēktiesībām cilvēktiesību aizsardzības biroja kontekstā? Lai varētu saprast, kas ir cilvēktiesības, ir jāsaprot kā vēsturiski esam nonākuši, ka mēs radam tiesības, kuras savukārt ļauj mums realizēt savas dabiskās tiesības. Vēsturiski valdnieki ir izdevuši likumus ar tieksmi ierobežot un vēlreiz ierobežot līdz minimumam tiesības, ko mēs saucam par cilvēktiesībām.
Arī mūsdienās likumiem ir tendences vairāk ierobežot indivīda rīcību un pašapliecināšanos nekā kaut ko atļaut, kā arī dažādu iestāžu (valsts publisko) un dažu indivīdu diktētu pārākumu, kas varētu atsevišķos gadījumos būt cilvēktiesību pārkāpums. Šādus gadījumus izskatīt ir Cilvēktiesību aizsardzības biroja kompetencē, kas tika izveidots ar nodomu aizstāvēt un nodrošināt cilvēka pamattiesības.
Satversme savā astotajā nodaļā garantē cilvēka pamattiesības, nosakot vispārīgi, ko valsts – Latvijas Republika garantē katram indivīdam vai ko tai vajadzētu garantēt.
Vai uz papīra rakstītās cilvēktiesības gūst segumu reālajā dzīvē, to, manuprāt, parāda cilvēktiesību aizsardzības biroja darbība un prakse. Jā, labi, pieņemsim, ka galvaspilsētā, par šādu biroju zina lielais vairums iedzīvotāju, bet vai ārpus Rīgas nonāk informācija par cilvēka elementārajām tiesībām un to aizsardzību ir diskutabls jautājums. Darbā mēģināšu apskatīt un analizēt biroja jaunāko praksi, kā arī apskatīt, to vai informācija ir pietiekami pieejama un vai nebūtu jāpievēršas biroja popularizēšanai masu mēdijos. Lai arī Valsts cilvēktiesību birojs ir politiski neitrāla iestāde, tomēr tā ir atkarīga no likumdevēja institūta labvēlības, piemēram, par budžeta apjomu vai par to pašu reklāmas intensitāti (es tādu neesmu sastapis, ja nu vienīgi ES kontekstā).
Politiski cilvēktiesības ir „jājamzirdziņš”, uz kura fona veidot savu tēlu, tādēļ referātā nepievērsīšos slavinošajiem deputātu un biroja darbinieku atzinīgajiem vārdiem par cilvēktiesību stāvokli Latvijā, bet vairāk tam, ko nosaka likums un padarītajam šajā tiesību sfērā pēdējā laikā.…
