Valsts civildienests ir ierēdņu kopums, ar kuru palīdzību Ministru kabinets efektīvi var nodrošināt stabilu un efektīvu valsts pārvaldes darbu. Pastāv gan vispārējs, gan speciālais civildienests, kurus vieno civildienesta pamatprincipi (nodrošināt stabilu, efektīvu, atklātu un paredzamu valsts pārvaldes darbību sabiedrības interesēs) un amatpersonu lojalitāte valdībai.
Vēsturiski ir vērojams, ka jau daudzus gadsimtus cilvēcei piemīt vērojama tendence valdīt, būt par galveno.
Varas dalīšanas ideju jau var atrast seno domātāju atstātajā mantojumā. Šī ideja par valsts dalīšanu, par varas institūciju kontroles un līdzsvara sistēmu, kas novestu pie varas koncentrēšanos kādas vienas personas vai sociālās grupas rokās, iestājas jau pirms mūsu ēras Senajā Grieķijā.
Valdīšana ir funkcija, kas vispirms ir vērsta uz cilvēku un īstenojas tikai attiecībās ar cilvēku. Valdīt nozīmē ņemt savās rokās varu par citiem. Šo varu, atkarībā no dažādiem faktoriem, var realizēt gan līderis, gan valdītājs, gan vadītājs, kurš savu sekotāju, publikas vai padoto acīs vienmēr ir autoritāte. Publiskas varas nesējs bieži ir valsts un valsts varas orgāni, kuri īsteno šo varu.
Pēc neatkarības atjaunošanas viens no Latvijas galvenajiem uzdevumiem bija civildienesta izveidošana. Viss aizsākās ar Valsts reformas ministrijas, vēlāk arī Valsts civildienesta pārvaldes un arī Valsts administrācijas skolas reformas ieviešanu. 1994. gada 21. aprīlī Saeima pieņēma likumu „Par valsts civildienestu”, tādējādi Latvija aizsteidzās priekšā daudzām Eiropas valstīm un juridiski noregulētu valsts pārvaldē strādājošo statusu. Likuma mērķis bija regulēt valsts un pašvaldību civiliestāžu ierēdņu un ierēdņu kandidātu iecelšanu amatā, atlaišanu no amata, darbību, sociālās garantijas jeb civildienesta attiecībās.
