Secinājumi
Latvieši tradicionāli ir dzīvojuši līdzsvarā ar dabu - tas redzams gan tautasdziesmās, gan sakāmvārdos un parunās, gan teikās, pasakās un tautas dzīves gudrībā, gan reliģiski mitoloģiskajās tradīcijās. Šis dzīvesveids nebija konfliktā ar kristīgo tradīciju, pat pretēji - tas izveidoja savdabīgu simbiotisku vienotību ar kristīgās ticības tradīciju.
Latvijas iedzīvotāju uzskati par ilgtspējīgu attīstību sakņojas seno latviešu attieksmē pret dabu un apkārtējo telpu. Lai saprastu Latvijas iedzīvotāju skatījumu, jāsaprot, ka Latvijā nav izteiktu un ilgu urbanizētas vides tradīciju.
1940. gadā 65% Latvijas iedzīvotāju dzīvoja laukos un 35% pilsētās. Strauja Latvijas urbanizācija sākās tikai pēc Otrā pasaules kara. Tas nozīmē, ka divas trešdaļas iedzīvotāju, kas dzimuši pirms 1950. gada, un puse iedzīvotāju, kas dzimuši laika posmā starp 1955. un 1965. gadu, bērnību un skolas gadus pavadījuši lauku sētā ar tās darba ritmu, ar laukiem raksturīgo saudzīgo attieksmi pret dabu un apkārtējo vidi.
Lauku dzīves ritms un dzīves cikli ir cieši saistīti ar ikdienas un sezonālo ritmu, ko nosaka klimatiskie un ģeogrāfiskie apstākļi. Ikdienas un sezonālā, kā arī dzīves ritma saskaņa rada garīgās, materiālās un sadzīviskās dzīves sfēras vienotību. Industriālā sabiedrībā un urbanizētā vidē ikdienas ritms (nakts maiņa u. c.) var neatbilst diennakts ritmam. Rūpnieciskās ražošanas ritms var pilnīgi neatbilst sezonā-lajam gada ritmam utt. Industriāla sabiedrība standartizē, formalizē un vienkāršo ļoti daudzas dzīves ritma daļas.
Pēc 1990. gada liela daļa Latvijas iedzīvotāju atguva savus vecāku un vecvecāku īpašumus, un ļoti bieži atgūtās lauku sētas kļuva par viņu otro dzīvesvietu, par mājokli, kur tiek pavadītas nedēļas nogales un atvaļinājums.
Var apgalvot, ka lielākā dala Latvijas iedzīvotāju nav zaudējusi saikni ar tradicionālās lauku sētas dabas ritmu, un tas ievērojami atvieglo ilgtspējīgas attīstības zināšanu izplatību un mūsdienīgu ilgtspējīgu attīstības modeļu ieviešanu Latvijā.
Latvijas dispersā lauku apdzīvotība noteica arī to, ka Latvijas enerģētika ārpus lielajām pilsētām pamatā balstās uz atjaunojamiem resursiem.
Eiropas Savienība ir izvirzījusi mērķi - 2020. gadā pārveidot bloka saimniekošanas sistēmu tā, lai atjaunojamo energoresursu daļa primārajā enerģētikas bilancē sasniegtu 20%. Tas ir izaicinošs mērķis, jo 2010. gada sākumā Eiropas Savienības vidējais rādītājs atjaunojamo energoresursu izmantošanā bija ap 7%.
Pēc 2005. gada aprēķinu metodikas, Latvija tolaik gandrīz divkārt pārsniedza ES izvirzīto mērķi 2020. gadam. 2005. gadā primārajā energopatēriņā Latvijas atjaunojamo resursu daļa pārsniedza 40%, bet, piemēram, Lielbritānijai zaļās enerģijas daļa energobilancē bija tikai 1,6%.
…
